1. Angelus Exuro Pro Eternus

   

   Brigāde: Dark Funeral | Gads: 2009

   Nu tad šie nogrāva Latvijas Valsts svētkos, caur faktu, ka jauno garadarbu izrāvuši - hell - gaismā tieši 18. novembrī. Zviedru nebeidzamie blekmetālisti mums atrāda rudens/2009 uzcirtienu. Te patiesībā lietas nemaz nav tik vienkāršas.

   Ir pat vairāki domu CIRVJU TĒSIENI...

   TĒSIENS VIENS. Primitīvākais. Dark Funeral mums piemeklējis Tumšās Bēres (burtisks bandas nosaukums tulkojumā no angliskotās mēles) vismaz triju dienu garumā. Šādu mūzīcienu varētu uzrīkt Ļeņina vai Staļina bērēs. Toreiz gan tauta bija pieradināta pie citādām skaņām. Nu, TAD fonā skanēja "Internacionāle", "Eju pāri robežām ar paceltu galvu". Bet tieši šādās skaņās aizvadītie sarkanie līderi (hāaa.... albuma vāciņš arīdzan sarkans, ar toni tuvojas bijušajam PSRS karogam) varēja doties skuju takas meklējumos. Ņemot vērā, ka tikko pieminētie komunistu "svētie" aizraidījuši Citā Saulē vairākos gadu desmitos ne pirmo miljonu savu līdzpilsoņus, viņi ir pavisam noteikti pelnījuši satikties savās tumšajās bērēs. Šo lieldisku nebūtu ieteicams spēlēt patreiz notiekošajās bērēs Latvijā...

   TĒSIENS DIVI. Drusku jau piepaceltāks. Dark Funeral vispirms uzbrūk ar savu masīvo lavīnu. Smacelīgi dūmi raisās pāri visai pasaulei, kad šādas t.s. dziesmas dārd bez gala un bez malas. Patiešām, kā dažādi (ne-)labvēļi runā "te visu laiku ir viens un tas pats". Bet šādas izjūtas rodas tad, ja nav vēlme pārkāpt (savās smadzenēs) pāri primitīvākajai barjerai un iečekot šo riņķi jau otrajā piegājienā. Bet, pirms mēs nonākam līdz 2. līmenim - pazāģēsim tāpatās vienkārši prieka pēc. Un tad jau rodas asociācijas ar fatālu neizbēgamību. Nu apmēram kā patreiz pasaulē klīstošā katastrofu liel-filmā "2012", jo sevišķi scēnā: kad Klusais okeāns neizbēgami aprij Himolaju kalnus. Un tikai izredzētajiem izdodas izglābties no noslīkšanas.

   TĒSIENS TRĪS. Izteiksmes līdzekļi! Viss "bleka" standarts sabāzts kopā vienā katlā. Masīva driblēšana visiem mūzikas instrumentiem, masīva rullēšana no zvana līdz zvanam. Gabali vienā rindā, neviens neatpaliek no otra. Bet visi prasa izturību gan šos atskaņojot, gan šos ierakstot. Jau pieminējām "katlu", bet šai "katlā" visam sava vieta. Instrumentālā apakša nostādīta maksimālā sabalansējumā, neviens atsevišķs mūziķa uzrāviens nav nevietā izspīlēts. Šīs mākslas skelets ir - nejēgā noklājošais bungu ritms, kas līdzās aiz sevis pavelk ģitāras, bet (fatāli) rēcošā balss loģiski pabeidz šo melno ceremoniju. Bundzinieks Dominator, kurš Tumšajās Bērēs piedalās kopš 2007. gada - ir godam aizvadījis šo melno ierakstu parādi. Jāpiebilst labi vārdi par ekselento ierakstu tehnisko kvalitāti, kur, piem., bungas dzirdamas cauri carumiem līdz pat pēdējam sīkajam šķīvītim. Pareizās ģitāras ir pareizā aizmugurē, taču nav "nomestas novārtā". Bass nekādā vīzē nejaucas kopā ar balss saišu uzrēcienu. Un kopējā diska skaņu konstrukcija negāžas vienā bezveidīgā putrā.

   TĒSIENS ČETRI. Saistībā ar iepriekšējo. Gribas ar kādu... ar Status Quo (angļu brigādi, kas rullē rok-šlāgermūziku). Pieminētie jau aizsākuši piekto gadu desmitu uz četriem akordiem + kāds septakords frāzes izskaņā. Bet tas netraucē vēl un vēl vākt tai vienībai uzticīgos fanus. Ja StQ sāks pēkšņi spēlēt prog-rock vai atonālo acid jazz, tad neviens nesapratīs šos vēl vakar jūtami iemīļotos. Vienkārši ar sarūsējušu lāpstu noraks. Precīzi šāds sakāmais būtu jāattiecina arī uz Dark Funeral. Vai tad šādiem vajadzīga kāda attīstība? Atbilde ir viennozīmīga - NĒ! Ir labi tieši tagad, un tieši šajā g-punktā nepieciešams uzgraut. Lai tieši šā klausītāju reinkarnācija saņemtu savu saindēto devu. Un kā tad savādāk: Dark Funeral'a vizītkarte taču galu galā ir ar smagu tēsienu iespert pa d*su un pasūtīt dažus tālāk, bet savējos pievilkt vēl tuvāk kapa malai.

   TĒSIENS PIECI. Par to, kas tur iekšā. Iekšā ir sekojoši skaņdarbi...

   - The End Of Human Race
   - The Birth Of The Vampiir
   - Stigmata
   - My Funeral
   - Angelus Exuro Pro Eternus
   - Demons Of Five
   - Declaration Of Hate
   - In My Dreams
   - My Latex Queen

   ...un paša albuma nosaukums tulkojas kā "Degošie eņģeļi mūžībai". Un jau nez kuro reizi jāizsaucas, ak šie mūžības vārti ir vaļā. Citādāk jau arī dziesmu tēmas ir vairāk uzmināmas, kā saklausāmas. Kaligula's balsī - ir vienas vienīgas ģenerālās bēres, par ko liecina segvārdi "Cilvēces rases beigas", "Vampīra dzimšana", "Stigmata" (ir tāda slimība, kad cilvēkiem reizēm ne no šā parādās dziļas un nedzīstošas brūces), "Manas bēres" (nu jūs paši sapratāt)... Un tad vēl "Naida deklarācija", it kā neizteiksmīgais virsraksts "Mans sapnis" (atkal varam pirmajā piegājienā uzminēt - kāds!), un tad vēl finālā fetišistisks uzmauciens "Mana Latex Karaliene". Šķiet, nav vajadzības ķidāk katru dziesmu pa kauliņam. Te viss jāsaprot kontekstā. Gan šā albuma ietvaros, gan arī visu piecu Dark Funeral studiju riņķu kopdarbībā.

   TĒSIENS SESTAIS. Vēl nepateiktais. Ko tad es nepateicu? Visu pateicu, pēc 4x noklausīšanās. Kad būšu izrullējis šo 6 vai 665+ reizes cauri saviem zobiem, vēl domas sekos. Varbūt arī te uzrakstīšu. KOPUMĀ: 2009. gada izskaņas monumentālākais disks. Hail!

   CIPARI: mūzika 7.88 no 10; noskaņa 9.2 no 10; vāciņš 7.76 no 10
   KOPĀ: 8.28 no 10
   

   Uzrakstīja sametis @ 23.11.09 - 01.53

   Izsakies:

   Autors:

   E-pasts:

   Mājas lapa:

   Saturs:

    

Meklēt