Brigāde: Black Funeral | Gads: 2010
Kapātāji no apbērētāju saimes. Mūzika tumšiem un pavisam anarhistiskiem vilkiem. Salīdzinot šos amerikāņus ar zviedru “kolēģiem” - Dark Funeral, tie otrie nu būs sakārtotības un pieklājības simboli...
Dziesmas sekojošas...
1. Intro - Into the Ballinok Mountains II
2. Under the Black Caul
3. Undead Hunger
4. Impaled Fields
5. Shades Gather Among the Blood
6. Sanctum Wamphyri
7. Vukolak
8. Wolfskin Essence
9. The Moonlight Glittered Upon the Snow
10. Ars Upir Sabati
11. Ripping through the Aura
12. Outro - Mors Omnipotens
Un tagad absolūti vietā ir palaist oficiālo nr. 665 brīdinājumu: šo mūziku aizliegts klausīties visiem ar vājiem nerviem, ar noslieci uz sadomazohismu, uz ārprāta lēkmēm, uz šizofreniju, uz anoreksiju, arī cilvēkiem caur hroniski paaugstinātu testoterona līmeni un ar “virs vidējā” dzīmumumhormonu saturu asinīs. Vai arī – ar nervu disbalansu (ko – nesen uzzināju – sauc par veģetatīvo distoniju) arī ne. Vēl nebūtu šo vēlams klausīties pirmdienas rītos, kad pēc smagi nosvinētām brīvdienām jāiet pirmdien uz fatālo darbu. Ja rītā pie brokastu kotletes ar vājajām ausīm uzēdam arī šo: dienā darba ražīgums tuvosies “0” atzīmei. Nemaz jau nerunājot par reizēm, ja šāds grautiņš uz diska atskaņotāja pagadās – pašam esot afekta stāvoklī.
Tālāk runājot – šis viss atgādina kādu gleznu... Kur aizpolārajā lokā, vietā, kad taigas egles pēdējās atdod tiesības pelēkajiem tundras augiem, uz kādu pamestu māju nāk vilku bars uzdarboties. Izēd saimnieka atstātās barības krātuves, pie tā paša arī pēdējo aitiņu stallī. Un, kad kalorijas ir aprītas, tad sākas vispārēja dzīvnieciska trakošana, kur skangaļi vien pajūk pa gaisu. Pašā izskaņā vilku bars pied*š visus stūrus un aiziet nu jau meža ziemeļbriežus tvarstīt.
Kaut kādas līdzības ar skaņdarbu sakārtojumu šajā pelēkajā gaisā velti meklēt, pamatā viss ir apmēram kā malkas grēdā, kur viens resns baļķis nav samērots ar otru. Vienīgi masīvās apbērēšanas orģijas caur vilku ādas esenci (“ Wolfskin Essence” - tas laikam to pašu no angļu valodas arī nozīmē) pamanāmas pavisam skaidri kā pelēkais zarka vāks tundrā.
Un tad jau skaņdarbu malkas grēda krāmējas līdz debesīm, tādām – kur vairs mēness nespīd (un vilkiem to nav lemts apgaudot). Lielākais vilks caur aizkautu balsi aizvien un aizvien padod komandu saviem pelēkajiem brāļiem, lai dotos uz jaunajām gastronomiskajām izvirtībām.
Kaut kur garāmejot piesaukta ir neredzamā pasaule, vien tik vien – lai mēs te, kuri ar divām kājām min šo grēcīgo zemīti, saprastu ... ellē ne visai labi klāsies. Ja mēs šajā “darba dienā” savā par to laicīgi (lai nenokļūtu Melnajā Paradīzē).
Beidzot šā diska klausīšanās... jāuzņem laba proteīnu deva, un vismaz kādu stundu klusumā lēnā gaitā pirms gulētiešanas jāizstaigājas.
Cipari: mūzika 8.4 no 10; noskaņa 8.2 no 10; albuma vāks 8.0 no 10; kopējais vērtējums 8.2
====
Kopējo 2010. Saules Riņķa nepabeigto topu: skatāmies http://karametals.lv/z... .
Komentāri: