-
Spēlējiet savu mūziku, nevis "koverus"!
Rokoties cauri dažādas rokmūzikas džungļiem - atcerējos aizpērno bērnību jeb to laiku vēl 1975. gada dziļajā padomijā, kad cauri "dzelzs aizkara" spraugām sadabūju albumu "Return to Fantasy" no zināmās Uriah Heep brigādes puses. Un tad nu titulskaņdarbs nu jau tagad Citā Saulē esošā solista Deivida Bairona balsī skanēja vienīgi un neatkārtojami. Pirms 35 gadiem daudziem toreizējiem rokfaniem tecēja skudriņas pār sagurušajiem kauliņiem, kad tika sadzirdētas tās skaņas. Saprotams, otrreiz - ieskaitot pašus UH zēnus - neko tamlīdzīgu neizdevās izdarīt. Neizdevās arī dažām citām mūz-komandām vēlreiz iedzīvināt šās dziesmas skaņas tādā pašā caurspīdīgumā kā tais gaišajās dienās. Viss, kas nāca pēc tam - bija tikai tādas nožēlojamas lupatas, kas pa velti plivinājās nevienam nevajadzīgās vēja brāzmās. Kamdēļ to stāstu?
Tamdēļ - ka par daudz mēs arī šodien vēlamies kādiem tur līdzināties, būt vēl lielākas "zvaigznes" par tām īstajām. Mūzikas korepondenta gaitās, čāpojot ciemos pie daudziem mūziķiem... saskaros ar divu veidu piegājieniem. Visvairāk "jauno un perspektīvo" mūzikas brigāžu aprindās.
Viena muzicējošo daļa - bezgalīgi un vēl bezgalīgāk rullē un virpina nebeidzamajos mēģinājumos savus akordus, līdz beidzot atslīpē tos (pēc viņu pašu prāta) tādā kvalitātē, ka "varam līst publiski ārā" (jeb doties uz koncertu skatuvēm). Otra daļa, neko daudz nedomājot - sačabina dažus akordus dažos sīkos mājas samēģinājumos. Un arī dodas uz skatuvi. Kuri tad novinnē??? Manuprāt tie otrie: jo taisa savu pirmo skaņu mākslu no sirds. Daudz nedomājot - kam "tur līdzināties, ka nē".
Skatītājs jau uz reizi (festos, koncertos...) jūt, kuri dragā no iekšām, kuri vairāk kombinē mākslīgas skaņu kombinācijas. Reizēm arī tiešie "koveri" (dziesmu pārlikumi no citām, pārsvarā jau pazīstamu rokvienību repertuāra) jaucas pa vidu koncertnumuros. Nez ko grupu dalībnieki domā: tērējot laiku un citus resursus, iestudējot jau apspēlētas melodijas? Šo rindu autoram nekas jau nav pretī pa reizei izdzirdot dažu pazīstamu mūziku vēl elegantākā izpildījumā. Džezā, piemēram. Bet rokmūzikā - autentiskā skaņa rullējas tikai pirmajā svaigumā. Jebkurā dziesmā vai instrumentālajā skaņdarbā.
Un tamdēļ - TU BŪSI PIRMAIS, ja rullēsi savus sacerējumus. Paškomponētā mūzika: ir arīdzan līmeņrādis TAVAM VARĒJUMAM pēc pilnas programmas: domas + izpildījums + vēl vizuālais noformējums. Un būsu pirmais! Un jutīsies pagodināts, ja Tavus skaņdarbus jau citi "jaunie un perspektīvie" rullēs. Un nebūs tur "dari visu ar zvaigzni" bezgalīgie seriāli, kurus tik izspīlēti prišina daži tv kanāli savās programmās.
Vai ne? www.karametals.lv
Izsakies:
Meklēt
Komentāri:
Protams, vajag būt radošiem un nemēģināt līdzināties kaut kam kaut kur. Bet nu spēlēt tomēr jāmāk. Pārāk daudz dzirdēti varianti, kur ļauži pārāk zaļi iznākuši no zāles, ka pat īsti instrumentus uzskaņot vēl nemāk. Būt radošam - labi. Būt radošam un zināt ko dari - izcili!
Un par koveriem - ir arī ļauži, kuri ir vienkārši ļoti labi izpildītāji, bet nu ar kompozīciju nu neiet tik labi - tā kā tur problēma ir atrast labu komponistu.
Bet nu vispār pareiz vien i!
nu nepiekritīšu šitam vārstijumam. Viss jau baigi bumbās... esi oriģināls, spēlē savu bla bla bla... ja paraugās praksē, tad bieži vien tie paši mega lielie onkuļi, kurus koverē tā sauktie "jaunie", paši itin labprāt uzbliež pa kādam koverim, gan no pop scēnas, gan vieglāka un smagāka rocka virziena. kovers jau netiek močīts tapēc ka mūziķiem piettrūktu savas idejas vai šamie būtu jebkādā veidā apdalīti ar izdomas bagātību un spēlētprasmi. Koveri pa lielam tiek ražoti "just for fun". sev, publikai... tas vai visiem sanāk tik perfekti kā gribētos, ir cits jautājums. kā jau jebkurā sfērā ir izcili koveri un ne tik labi vai arī pilnīgi sūdi.
Un domāt ka lielāks ieguvējs ir tas kurš bliež pofig kā, galvenais no sirds, un mazāk, otrs kurš sevi ir gadiem ilgi izkopis, ir līki jau saknē.
Ļautam var būt afigeķ kur daudz ideju par kompozīciju, skaņu, dziesmu, melodiju.. da par jebko kā šams iedomājās savu melodiju galvā, bet ja nepratīs to nospēlēt vai aiz ausīm pievilks kautkā nebūt tad kas beigās sanāks? kruts klausāmgabals vai vājš berbelējums amatiera izpildijumā.
Tai pašā koncī labi var just kuram vēl nav laiks pienācis kāpt uz skatuves un kuram ir. Un viennozīmīgi tas kurš vairāk strādās pie gabala slīpējot, graizot u.t.t. padarot šamo baudāmu, tos publika attiecīgi labāk novērtē. Stipri apšaubu vai tādi onkuļi kā Emperor, Immortal un vesala kaudze citu onkuļu, kurus mēs tik labprāt klausamies un vērtējam, nonāktu līdz mūsu ausīm ja rīkotos pēc principa "neko daudz nedomājot - sačabina dažus akordus"...
Jebkurā muzikas skolā mācoties tu vispirms apgūsti pamatus, spēlējot ne jau pašsacerētus domugraudus bet jau gatavus skaņdarbus, tieši tāpat ar pašmācības ceļā apgūstot spēlētprasmi. klausies kā to dara citi un mācies, ņem privātstundas u.t.t. kad esi tik kruts ka vari jau pats sacerēt klučus tad arī dari. Ja ne, tad patrenējies koverējot. Un neba jau katrs spēlētprotoš indivīds ir apveltīts ar kreatīvitāti vai spēju sacerēt gabalus. Viņš var būt absalūti kruts ģitārists vai dajebkas, bet, ja nav kazai piena tad nav.
Tā ka, nekā ļauna vai nosodāma, patiesībā dzirdot koveri var saprast cik banda ir advancēta un prot to koveri padarīt baudāmu ausīm nevis tikai tup aatspēlēt jau zināmu melodiju.
Nu kautkā tā.
Jebkurā gadījumā izglītība un pieredze lai arī to mūziku manuprāt piebremzē un ieliek kaut kādos rāmjos, bet tajā pašā laikā piešķir noteiktu dziļumu tam visam. Un nenoliedzu to, ka pērles var būt starp abu stratēģiju sekotājiem.
Pēdējam komentam varu piekrist tikai daļēji.
Koveru patiešām šad un tad var uztaisīt interesantu, bet vienkārši atspēlēt tā, kā tas diemžēl notiek lielākoties, nu tad labāk nemaz nevajag.
Un diez vai ir tāds īsts kritērijs, kad kuram ir vai nav laiks nākt uz skatuves. uz skatuves neviens neuznāk kā ģēnijs. Mājās, mēģos tu mācies, tu it kā visu māki un zini, bet, uznākot uz skatuves, pirmie konči visdrīzāk ir no muzikālā vērtējuma diezgan nekvalitatīvi, bet, ja tas tiek darīts ar riktīgu atdevi, tad ir daudz vairāk iespēju, ka kaut kas tur tomēr sanāks. un, ja jau banda ir tikusi līdz lielajai skatuvei, tad viņa ari ir ko vērts. Te es, protams, nerunāju par popsu un lētajiem, ar sintezatoriem iespēlētajiem un nodrāztajiem atkritumiem, bet par dzīvajām grupām, lai kādā stilā arī viņi spēlētu.
un, jā, ir tā, ka ne katrs muzikants var būt komponists, taču tas nenozīmē, ka tādam ir jāpārtiek no koveru taisīšanas. tikpat daudz ir arī jaunu, labu komponistu, kuri savukārt nav izpildītāji. Sadarbībai ir liela nozīme.
koveru var uztaisīt tā, lai viņu būtu interesanti noklausīties tiri no muzikālā viedokļa, jo jebkuru gabalu var aptaisīt jebkurā stilā, bet ir jāpiekrīt, ka tā kā no pirmavota, tā kovers nevar saanēt un neskanēs. cita lieta ir izmantot viškas, kas tiek izmantotas vienā vai otrā gabalā, vienkārši izmantot kā savas bagāžas papildināšanai, bet pārtikt no kopēšanas vien, tas nav ilgi iespējams.