Augstā māksla vs patēriņš

Mūzikā (un arīdzan daudzās citās mākslas jomās) aizvien ir tā dižā problēma: kas nu tas galvenais mērķis būtu - vai pacelt mākslas latiņu uz augšu, vai pelnīt uz masu pieplūdumu.

Reizēm starp šīm daudzejādi savstarpēji izslēdzošām kategorijām izdodas kompromisu atrast, reizēm - nē. Šķiet, nesen notikušajā SKYFORGER "Kurbada" albuma prezentācijas koncertā tāds miera izlīgums tika sasniegts. Kā labs piemērs šodienas raksta galam...

Visumā trakmetāliskajā apritē - šī lieta ir aktuāla mūžīgi mūžos. Šajā mūzikas sadaļā profesionālais varējums ir viena no prioritātēm. Mūziķiem, kuri saņēmušies uzdarboties dotajā virzienā, nu vienmēr būs galu galā jāplēš gargarie mati uz galvas par tēmu: vai pelnīt vai dragāt pa smadzenēm. Nav jau nekāds noslēpums, ka nu reiz iestājas robežšķirtne: kad lielajai daļai publikas vairs nav interesanti klausīties, ko tie tur kā mūžameži locās uz skatuves - vālējot pārāk sarežģītās nošu rindas. Nav tas fīlīngs. Un sākas "kamerstils" dažiem izredzētajiem, kuri arīdzan ne vienmēr gatavi maksāt tās augstās ieejas biļešu cenas par iespēju pabūt klātienes Mākslas Baudījumā. Izredzētie ir visur un vienmēr, bet ne tādā pietiekamā skaitā - lai rentabli rastos iespējas uzrīkot attiecīgās bandas dzīvo koncertu.

Un tad nu vienības mūziķiem vai viņu aizbildņiem menedžeru, producentu personās nākas pagrozīt prātus, lai jau reiz atkal veiksmīgi prastos iekrist tajā zelta vidusceļā.

Latvijā situācija ir sekojoša ... kā jau banānzemē (ak kā šo rindu autoram, šādi drastiski virpinot mēli - gribētos kļūdīties teritorijas apzīmējumā) ... ejam vieglāko ceļu. Popmūzika, kas radusies ne mūsu krastos, toties ar vikingu cienīgu uzbraucienu iekarojusi maz-Latvijas prātiņus, prevelē šodienas dzīvē un sadzīvē. Mēs visi mīlam darīt lietus tā, kā tās "tur" (aiz kordona) notiek. Un "pat labāk", t.i. esam ārzemnieciskāki nekā paši aizrobežu bālēliņi. Caur Švauksta personas "kārkluvācietības" sindromu šādu parādību un domāšanu vēl aizviņējā gadsimtā "Mērnieku laiku" romānā aprakstījuši brāļi Kaudzītes. Nepavisam nav viegli šo primitīvo ledu salauzt (nekur pasaulē, par Latviju nemaz nerunājot...), arīdzan "lauzēji" paši neuzprasās uz darbošanos.

Sava veida "kārkluvācietība" turpinās šodien, un pat ļoti bieži redzam nelielu apmeklējumu dažu simtu, daudz retāk līdz 1000tim "galvu" ekskluzīvās reizēs, kad nu tiešām kara-mūzikas māksla gāžas ārā... Tas jau rezultāts. Un arī tas 1000tis, kas maksimālajos brīžos atnāk uz vakarēšanu, ne vienmēr sedz (caur biļešu tirdzniecību) izdevumus. Palīgā jāsauc sponsori, turklāt šādas palīdzības meklējumi arīdzan ir tumšs un "aiz kadra" esošs darbs. Toties ļoti nepieciešams uznācienu organizatoriem. Nesen kāds Latvijā pazīstamu gadskārtēju festivālu veicējs atklātības brīdī pastāstīja - tieši sponsoru meklējumi esot visgarākā pozīcija kopējā organizatoriskajā katlā. Un šie meklējumi sākas jau otrajā mēnesī pie iepriekšējā festivāla pēdējā akorda. Publika kā "rezultātu" (ne vienmēr) redz tikai kādus plakātus/karogus/logo uz biļetēm un vakarēšanas vietās, kur gozējas dažādu firmu nosaukumi. Toties organizatori - lai šos plakātus tur iedabūtu - uz daudzām naktīm pazaudē miegu, dienās iegūst ne vienu vien sirmu matu, tā teikt.

Bet publika - ir patērētāji. Pamatā, lai arī reizēm uzvilkuši melnas vestes un kreklus ar vēkšpēdus esošiem krustiem uz muguras, tomēr ilgojas pēc tusiņa. Lai varētu pakratīt galvu, iedzert atkal alu, satikt paziņas un atlaist tvaiku. Māksla aiz smadzenēm aizķeras katram 1/10tajam, kas nu atvelk savu miesu konkrētā vietā un konkrētā laikā. Un atkal dotās bandas dalībniekiem jaunā riņķī jālauza galvu starp "mākslu" un "iepatikties"... Ne?

http://karametals.lv