The Final Frontier

Brigāde: Iron Maiden | Gads: 2010

Lai arī nosaukums ir fatāls, tomēr šis ne tuvu ne pēdējais - bet gan virsotnes albums gan šai komandai, gan arīdzan pasaules rokmūzikā. Virsotne tamdēļ: ka ... parāda visriņķī šo arī Rainim zināmo teicienu "pastāvēs, kas mainīsies" (nemainībā).

Dziesmas albumā ir sekojošas...

1. Satellite 15….The Final Frontier
2. El Dorado
3. Mother Of Mercy
4. Coming Home
5. The Alchemist
6. Isle Of Avalon
7. Starblind
8. The Talisman
9. The Man Who Would Be King
10. When The Wild Wind Blows

Punkts viens... par mainību.
* IRON MAIDEN veči (un menedžments) ierāda jaunu platu ceļu, kā ne tikai izdzīvot mūžam mainīgajā mūzikas industrijā, bet pat gūt maksimālus panākumus. Iespējas vienmēr tiek dotas no Visaugstākā puses. Pat tad, ja it kā "visas durvis" ir ciet. Tādas situācijas nav! Ja nu reiz veselam baram mūziķu un viņu aizbilstamo šķiet - disku izdošana internetu torentu dēļ ir aizgājis vilciens, tad "jaunavām" ir cits piegājiens šī izaicinājumam. Tad albumu laižam ārā arī spēli piedevām. Komplektā, kur viens otru papildina. Kas atkal ir viens jauns veselums. Kur ikviens jūtas piederīgs gan šai pasaulei, gan šai mūzikai, gan vispār tam, ko pavisam drīz nosauksim par '"IRON MAIDEN dzīves stilu". Jauns piegājiens, jauns uzbrukums, jauna dzīve nu jau 21. gadsimta sākuma stilā.

Punkts divi...
* Šī albuma iznākšana arīdzan jūtami precīzi izvēlēta. IRON MAIDEN uz papēžiem min viņu galvenie konkurenti, METALLCA - protams. Kad otrās bandas "Death Magnetic" nospēlēts, pārspēlēts, izrullēts uz nebēdu un vispār jau nedaudz apnicis daudzajai publikai, tad nu divi gadu garumā rodas tāds kā tukšums mūs pierēs. Ja runājam par smagajām virsotnēm. Vēl visām citām mūzikas zāģerbrigādēm šādi panākumi pagaidām izpaliek, labākajā gadījumā varbūt megaslava pie dažiem atnāks kādā visai nepārskatāmā nākotnē. Kamēr pārējie ar mainīgām sekmēm cenšas, tikmēr IRON MAIDEN pasaka tā kā - patreiz esam galvenie. Un, cerams, jau uz "pailgu" laiciņu.

Albums kopumā...
* Vienmērīgi rullējošs, bez "bedrēm", bez trakulībām. Salīdzinot šo ar pārējiem IRON MAIDEN albumiem, jāsaka - noskaņās ir "pa vidam". Kad aizlaikos esam izkarojuši savu lielo laukumu kopējā mūzikas mūžamežā. Apmēram kā kādam nenosauktam Vīram - jušana pusmūžā. Stāvam līdzenumā, aiz muguras ir gan kumeļa gadi, gan sevis parādīšana un pierādīšana. Tagad jau visiem zināmi ir gan darbi, gan nedarbi. Ekstremāli pavērsieni vairs nav gaidāmi. Atliek tikai mūža otrā puse: uzsprāgt kosmosā ar mūziku, godīgi atzēvelēt savus atvēlētos gadus, vai arī pa klusām nomirt. Cerams, ka IRON MAIDEN gadījumā otrais un trešais variants nedraud... Viss te ir saistīts ar paralēlo realitāti, ar nepastarpinātām pretenzijām uz skaļāko mūziku. Daži nelieli un uzmanīgi eksperimenti sinkopētos ritmos, bet pamatā tas labi zināmais "jaunavu" stils. Arī hrestomātiska atskaite par pienesmu kopējā rokmūzikas vācelē.

Dziesmas...
* Satellite 15….The Final Frontier
Skaņdarbs no divām daļā, kas salīmētas kopā. Pats ievads sākas no tālienes, it kā pakāpeniski, it kā pastāsts no viena gala. It kā jau visus virapkārt gatavo. Un tad iegrimstam pavisam citā - kosmiskā realitātē. Kur izbeidzas ikdienišķā pasaule, bet kur jādzimst cīņai. Un patiesā cīņa ir tad: ja cīnās visi. Un Arī Tu: kad esi pēdējais karotājs, kas slavas karogu aizstieps līdz slavas līnijai. Ja ne savādāk, tad virtuāli pie baltā plazmas pc ekrāna. Viss panākts ar aizmiglotu basģitāru iesākumā, tam jau ģitāras rullējas, un tad jau viss instrumentu karapulks rada masīvu zēvelējumu ar parsitieniem... bet tomēr tā ir sagatavošanās tikai nākamībai. Un šī paša skaņdarba virsotne ir tituldziesma. Kur viss jau notiek, viss nostrādāts. Un nav nekādas spraugas kompromisiem. Bet cīņa tikai sākas...

* El Dorado
Viss jau ar pilnu klapi - zēvelējam IRON MAIDEN raksturīgā stilā. Smagas ģitāras, fatāla (bet visiem zināma) balss ar trīsuļojumu, ar ievadošu ritmisku rullējumu. Un ar refrēnu garu izskaņā, kad vēlreiz atsveicināmies ar caur-rullējumu.

* Mother Of Mercy
Ikvienai metāl-bandai, vismaz no klasiskākā gala (karātavu zonderkomandām, "gaļeniekiem" utml. jestriem kapu krustu gāzējiem šāda lietu būtu absolūti lieka un ar sarūsējušu lāpstu iznīdējama) ... ir goda lieta visā trakputrā iespraust pa kā balādei. Arīdzan šajā gadījumā, kad izcīnīta kauju pirmā kārta, uz brīdi ir jāapsēžas ceļa malā. Un jānodemonstrē, ka asara (pat tad - jā tā ir zaldāta skopā) nav svešas, tās lēnām krīt uz noputekļotā zobena spala... Bet tad jau ar fatālas bungas piesitiena aizkadrā atkal tiek pavēstīts, nemaz tik tālu pirmā ierakuma mala nav. Un jau jauni ģitāru uzbliezieni vedina - šis bija tikai neliels pieklusums. Un smagais kara vezums jāturpina vilkt tālāk. Majestātiskā un mēreni nesteidzīgā ritmā jau atgūstamies pie labi zināmā "jaunavu" stila.

* Coming Home
Nu jāiet mājās, uz IRON MAIDEN mājām turienes planētā. Pavisam negaidīti aiz vienas balādes seko nākamā. Mājās nav jāiet. Ir jāiet uz skaņu mākslu, kas atkal šajā skaņdarbā izaug no neliela līriska ieblāzmojuma. Un tad no intīmās čaulas atkal izlien smagais cīnītājs, kādu pazīstam visa diska garumā.

* The Alchemist
Un droši vien, lai albumā nepārsālītos ar balādēm - tagad kas ritmiski ir jānorullē. No zvana līdz zvanam. Masējošs velmējums, kas smacē gan ar "heavy metal" bungu skaņu, gan ar kārtējiem fatāliem dziedājumiem.

* Isle Of Avalon
Ļoti māksliniecisks skaņdarbs, iesākumā caur ritmiskiem basģitāra un bungas uzsaucieniem rodas intriga: kas tad nu būs tālāk. Kam seko sāpīgs cirtiens vai pašam, vai kādam citam. Skaudras pārdomas par šo nezināmo salu, uz kuru jādodas un jāsagrabina smagākā mūzika visā Visumā. Šķiet, vissarežģitākais velmējums visā lielriņķī. Smags ritma "apakšas" aranžējums, kas visvairāk uzbango tieši vidusdaļā - kur ģitāra sabalsojas ar visiem izlocījumiem. Sava veida ierādīšana, ka protam uzdragāt sarežģītas lietas, kuras tomēr sabalansējam viena veselumā. Un tad atkal viss no sākuma, lai velmējumu otrajā līmenī atdragātu tālāk. Plusā ar efektīvu izskaņu.

* Starblind
Pavisam izvērsts gargabalnieks, kas eksperimenta (?) pēc uzmontēts uz savādiem un sinkopētiem ritmiem. Jo sevišķi skaņdarba viducī, kur no visas sirds patiks izspēlējamies ar ģitārām, sabalsojot atkal ar ritmisko apakšu. Bet iesākumā un tā vairāk uz beigām pēc nelielas liriskas pauzes atgriežamies viscaur smagā cīņas tēmā. Un ne jau par šādām tādām svecītēm, bet gan par visskaļāko mūziku pat aiz Zemes robežām.

* The Talisman
Likās, kāda balāde atkal sekos... Nekā, tikai bezvadu ģitāras pavadībā iesildījās, lai pavisam izvērstā gargabalniekā fatāli (jau sazin kuro reizi albumā) uzgrautu visiem pa pierēm. Un pēc kārtīga uzrullējuma pa karsto un brizanto asfaltu, spējš fināls, šoreiz bez liekvārdībām.

* The Man Who Would Be King
Vispār diska otrā puse turpinās gargabalniekos... Arīdzan skaņdarbi ar liriskiem ievadiem (vai tiešām "šiem uz pensiju jātaisās") sāk viknēties. Pārdomas - nu jau smagas cīņas aizbēgumā. Kad smagās kaujas mūžamežos ir izskanējušas. Un noguris, bet uzvarējis cīnītājs vispirms domā "karu beigt"? Nekā - jāturpina: joprojām smagos pāļu dzenošos ritmos. Visumā šis skaņdarbs ir sastāvdaļa "Fināla cīnītāja" diskam, kā hitņiks arīdzan varētu iziet tautās. Varbūt pēc "El Dorado" šis varētu būt- ja vien garumā izgraizītu trijās daļās. Popsoviki taču runā, radiostacijās, sacīsim, dziesmas skan ne ilgāk par trim minūtēm gabalā. Arī no šī tad varētu trīs dziesmas izveidot. Vienu īsi melanholsiku, otru zēvelīgu stampājošu, trešo atkal fatāli uz ārpasauli aizvedošu.

* When The Wild Wind Blows
Nu tad lielais fināls. Visas lietas beigušās - sazin vai Kosmosā lielākā mūzika ir uzveidota. Tagad atkal zemes līmenī un vēl intīmāk kā iepriekš varam dziedāt par garām ejošiem vējiem, kas ne dažādus atrisinājumus. Un atrisinājumus, kas uz šo pašu tēmu arī augstākos toņos vēlreiz iegūstami. Trešajā līmenī (un visa dzīve tāda pagarāka spēle vien ir...) viss jau ir materiālos stampājamos un smalkos ģitāru iestarpinājumos. Atšķirībā no iepriekšējiem ievelmējumiem, šai visgarākajai dziesma ir aploce. Sākums un beigas ar vējiem, bet pa vidu pērkona maisi. Un caur paši pēdējo vēja brāzmu atvadāmies līdz nakamajai reizei no šī albuma.

Galu galā - pamatīgi nodarīts darbs, labs iesaiņojums, laba reklāma, labas un jaunas aktivitātes visriņķī. Labs tēls! Un tamdēļ šis disks vismaz tagadējā brīdī pelnījis būt par labāko 2010. Saules Riņķī. Par mūziķu profesionālismu nerunāsim, vai tad ŠAJĀ GADĪJUMĀ tas būtu jādara?

Cipari: mūzika 8.7 no 10; noskaņa 8.5 no 10; albuma vāks 8.8 no 10; kopējais vērtējums 8.6.
====
Kopējo 2010. Saules Riņķa nepabeigto topu: skatāmies http://karametals.lv/z...

Uzrakstīja sametis @ 16.08.10 - 18.58

Komentāri:

  • pautskrīmeris (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Iron Maiden - mūzika zilajiem!

  • Bormans (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Labs albītis. Savā stilā uzražots un ar cieņu klausāms. Protams, labākie gadi ir neaizsniedzami but who cares, up the Irons!

  • sametis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Ko darīt- ja esu zaļais, bet pagātnē arī sarkanais?

  • werk55 (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Foršs CD kovers