Ar Rietumeiropā aizliegtu fašistisku geju folkmūziku noslēgusies klubu koncertsezona

Ziemas — pavasara klubu koncertsezona šogad bija ievilkusies vēl aiz Jāņiem, jo kaut kā dažādi labi koncerti turpināja notikt klubos, ne tik daudz brīvdabā. Kā beidzamais «Melnajā Piektdienā» izskanēja geju fašistu neofolks.

Tai tautas daļai, kas vispār zina kaut ko vairāk par Okartes Skatuvi un Šlāgeraptauju, kā negaidīts pārsteigums nāca ziņa, ka Rīgā būs DEATH IN JUNE koncerts. Postpanka klasiķis, kļuvis par industriālās mūzikas klasiķi, Duglass Pīrss pirms padsmit gadiem nolēma dzemdināt neofolku — un kopā ar viņu jau kurās paaudzes mūziķi atgriežas pie saknēm, pie folkmūzikas. Bet tas folkmūzikas vilnis, kurā darbojas arī DEATH IN JUNE, radies kā atvasinājums nevis no senākās hipiju laika intereses par folkloru un arī ne no, piemēram, IĻĢIEM vai SKYFORGER raksturīgajiem mūsdienīgajiem centieniem miksēt autentisko folkloru ar rokmūziku — neofolka kustība, lai cik negaidīti tas neizklausītos, ir izaugusi no industriālās, EBM un «aggrotech» mūzikas pagrīdes. Cieša saistība neofolka mūzikai ir arī ar vēsturiskajām karavīru un armijas dziesmām — šīs mūzikas atdzimšana mūsdienu skanējumā bieži vien tiek ironiski dēvēta par «militāro popu».

Tātad: sākotnēji DEATH IN JUNE spēlēja postpanku mūziku, taču astoņdesmito gadu beigās grupa faktiski kļuva par Pīrsa soloprojektu un pievērsās industriālās mūzikas veidošanai. Deviņdesmitajos gados skanējums mainījās atkal, no industrijas pārejot uz dzidru, melodisku neofolku, studijas ierakstos balstoties uz vienatnē iespēlētām klavieru un akustisko ģitāru partijām, kuru izpildīšanā koncertos tiek pieaicināts pa kādam citam mūziķim. Zem DEATH IN JUNE vārda ir iznākuši jau 19 albumi, no kuriem jaunākais — «Peaceful Snow» — iznācis aizpagājušogad un sastāv no 13 solodziesmām klavierēm un balsij. CD izdevumam klāt pievienots arī otrs disks «Lounge Corps», kurā uz klavierēm pārspēlēti vecie hiti no industriālā perioda.

http://www.youtube.com/watch?v=ZL-9qgwWfWo

Latvijas klausītājiem šī bija viena no pirmajām iespējām iepazīties ar neofolku tā vadošā mākslinieka izpildījumā. Tāpēc publika sastāvēja no neparastām kombinācijām: bija industriāļi no «šturma» kustības, bija «īstie» folkmūzikas piekritēji (Austra Pumpure nebija, bet daži viņas mācekļi un sekotāji gan bija), bariņš hipsteru, kas laikam ierindoja DEATH IN JUNE kategorijā «skaitās kruti, bet nav meinstrīms, tātad uz šito jāiet» un daži metālisti, kuri tāpat iet uz visiem koncertiem.

Koncerts, pilnīgi dabīgi, sākās ar pusotras stundas nokavēšanos. Tā kā DEATH IN JUNE ir pazīstama kā geju grupa, viens otrs murmināja sev bārdā: «Nu, kad ta’ beidzot sāksies praids?» Kad tomēr sākās, tad DEATH IN JUNE, spēlējot duetā Duglass Pīrss — Džons Mērfijs, divas stundas bārstīja pār sajūsmināto publiku visvisādas dziesmas no visiem trīsdesmit gadu darbības periodiem, pārspēlētas uz divpadsmitstīgu akustiskās ģitāras ar šādām tādām perkusijām. «Tik Tok», «To Drown a Rose», «She Said Destroy», «All Pigs Must Die», «Rose Clouds of Holocaust» — neiztika bez Pīrsa klasiskajām kompozīcijām kombinācijā ar gabaliem no pēdējā albuma, un mākslinieks aicināja tautu nosaukt, kuras dziesmas mēs gribam dzirdēt, lai tūlīt arī tās nospēlētu. Apbrīnojami spēcīgs vokāls, kurš izdzied saturiski daudznozīmīgu liriku, ģitāra un perkusiju klapēšana — izrādījās, ka ar šādu minimālistisku komplektu pilnīgi pietiek, lai noturētu publikas uzmanību divas stundas tā, lai pēc tam visus abus māksliniekus izsauktu uz skatuves vēlreiz.

Kā arī savām acīm redzējām un pārliecinājāmies: lai arī mūsdienās Duglass Pīrss spēlē akustiskas dziesmas, mākslinieks tomēr pieturas pie DEATH IN JUNE visas karjeras laikā raksturīgās asās vizuālās izpausmes, daudz izmantojot nacistu laika Vācijas stilistiku, rūnu rakstus, dažādus vizuālus simbolus — kā maskas, miroņgalvas, cimdotu roku ar pātagu utt. Duglass vienmēr uzsvēris, ka šo simbolu lietošana izriet no DEATH IN JUNE tēlainās lirikas un intereses par vēsturi, turklāt politiskā nozīmē grupa atbalsta kreisos. Bez tam Duglass nevar būt nacists, jo ir atklāts gejs. Tomēr ej nu iestāsti muļķiem kaut ko tādu — DEATH IN JUNE koncerti ir tikuši aizliegti Šveicē un ASV, bet Vācijā šīs mūzikas izpildīšana un ierakstu izplatīšana ir aizliegta federālā līmenī. Tāpēc, piemēram, viens Austrijā rezidējošs latvietis pēc koncerta izmantoja iespēju, lai paprasītu Pīrsam autogrāfu uz viena aizliegtā albuma šeit, Rīgā — jo kaut kur tālāk uz Rietumiem tas var arī neizdoties!

Kas nebija izdevies? Nebija pieejams praktiski nekāds merčs: tikai divu nosaukumu CD par 10 latiem un tūres plakāts par 7 latiem, bet neviens vinils, krekls, formastērps, rūnu raksta uzšuve, SS bruņucepure utt. Novērots bija agrāk, ka DEATH IN JUNE bilžaini apdrukātās vinilplates bija pieejamas netipiski lielā piedāvājumā «Elkor» lielajā veikalā uz Brīvības ielas blakus «Melnajai Piektdienai», taču, tā kā «Elkors» tiek boikotēts, tad tur pirkt nedrīkst. Tāpēc cerējām uz DEATH IN JUNE produkcijas pieejamību koncertā, bet šajā ziņā nenospīdēja. Bet ko nu vairs! Labāk divas stundas ar izcilu folkmūziku, nekā kaut kāda sūda cepure ar apdruku, vai ne?

+ vērtīga recenzija un video no artteritory.com  http://www.arterritory.com/lv/blogi_video/blogi/1288-nave_junija/ 

Komentāri: