Amebix — Sonic Mass (2011)

(Dethecrator iesaka) Kas kopīgs tādām grupām kā LED ZEPPELIN, DEEP PURPLE, BLACK SABBATH? Pareizi, bez tamlīdzīgām grupām smagā mūzika nebūtu nekāda smagā mūzika, jo tādas nebūtu vispār. Kura grupa šajā sarakstā pietrūkst? Pareizi, AMEBIX.

Brīdī, kad vissmagākās grupas uz planētas (bez iepriekšminētajām) bija tādas kā KILLING JOKE un MISFITS, no Anglijas anarho-panku smirdīgajiem skvotiem ap 1977. gadu izlīda AMEBIX, kas jauca kopā smagā metāla skaņu ar tipiskiem panku ritmiem. Darīdami to kā pirmie, viņi bija pirmā sēkla, no kuras tālāk izlīda tādi asni kā hc/thrash, bleķis, brazīliešu metāla pagrīde, NEUROSIS un daudzi citi žanri un mākslinieki. Protams, AMEBIX nav ne vienīgie, ne galvenie, kas kaut ko ietekmējuši mūzikā, bet šī grupa ir viens no muzikālās attīstības krustpunktiem, bez kura viss būtu savādāk.

Izlaiduši tikai divus pilnmetrāžas albumus, dažus singlus un EP, tā arī AMEBIX izjuka pēc 1987. gadā, atstājot pamatīgu iespaidu uz pagrīdi visās pasaules malās. 2008. gadā atsākot darbību, AMEBIX tikai tagad ir tikuši līdz trešajam studijas albumam «Sonic Mass». Jā, ir pārspēts GUNS’N’ROSES rekords — viņiem pagāja tikai 17 gadi, kamēr dabūja gatavu albumu: AMEBIX gadījumā pauze ir 24 gadi. (Pērn iznāca «Redux», bet tas neskaitās, jo ir EP ar četriem gabaliem.)

Ja «Chinese Democracy» gadījumā vispārējais viedoklis bija tāds, ka nebija jēga gaidīt tos 17 gadus, tad ar «Sonic Mass» ir otrādi. Šis ir gada jumtrāvis Nr. 1! Kaut kādā netveramā veidā AMEBIX (vecajiem dalībniekiem Baronam un Stigam pievienojies STONE SOUR/ex-SOULFLY buņģieris Rojs Majorga) izdevies uztaisīt kvintesenci no visiem post-žanriem, kādi vien ir: postroks, postmetāls, postbleķis… un šādi tādi post-hc elementi arīdzan ieskanas. (Pieeja līdzīgā kā MELVINS, kas arī maisa kopā visu ko, lai galu galā izklausītos pēc pašiem.)

Mākslinieciskā spēka ziņā «Sonic Mass» ir tāds, ka tam žanra ietvaros diez vai atradīsies daudzi līdzinieki — man prātā nāk tikai OVERMARS šedevrs «Born Again». Ja ņemam salīdzinājumus ārpusē — tad var iedomāties BLUT AUS NORD «The Work Which Transforms God» (bet tikai mākslinieciskā līmeņa ziņā, ne kā tiešu salīdzinājumu, jo žanrs pavisam cits).

«Sonic Mass» atbilst savam nosaukumam: jau ar pirmo dziesmu, «Days», albums skaidri pasaka: «Es pārlauzīšu tavu apziņu, aizvedot savā ceļojumā pa tādu pasauli, kur viss ir nopietnāks, svētsvinīgāks un īstāks nekā tava ikdienas sīkmanība!» Un tā — «Shield Wall» un «Messenger» ved mūs tālāk šajā dzīvē, kas pēkšņi izrādās daudz īstāka nekā tā, kuru mums te apraksta «Diena» un kuru rāda «Nekā Personīga», līdz «God of the Grain» beidzot piebremzē līdz tam neapturamo albuma plūdumu. «Visitation» parāda AMEBIX stāsta šizodēlisko pusi (cits vārds prātā nenāk), un tad jau ir klāt albuma titulgabals, kas sadalīts divās daļās.

Un tad, kad šķiet — AMEBIX vismaz uz albuma beigām nomierināsies un moška ieliks arī kādu dziesmu, kas nebūs majestātiski monumentāla, viss sākas no jauna! «Here Comes the Wolf» un «The One» atkal parāda AMEBIX prasmi — gluži kā Lovekrafta «vecajie dievi», AMEBIX ir cēlušies no gadsimtu guļas okeāna dibenā, lai satriektu visas utes, kas netīšām patrāpījušās pa kājām.

Noslēdzošais gabals «Knights of the Black Sun» uzrāda gluži vai pārdabisku dziesmu rakstīšanas prasmi. Turklāt šim gabalam ir arī klips, kura tēma atsauc atmiņā Raiņa «Zelta Zirga» sižetu (jā, tas ir tas gabals, kurā Antiņš jāja bučot līķa stingumā dvakojošo Saulcerīti, kas gulēja Nacionālās Bibliotēkas… tfu, Stikla Kalna galā). Vienīgi šo klipu ir taisījis tāds drusku gōtisks Rainis. AMEBIX vārdiem runājot: «Destination — Revelation!»

Mūzika: 10, vāks 9, noskaņa 11. Kopā — 10!

Klips:

http://www.youtube.com/watch?v=UnCk7hDkT-0

Kampjam limitēto picture disk pa taisno no amebix.net:
http://shop.amebix.net...

Komentāri: