Ar ko atšķiras rokenrola āksti no premjera? Āksti spēj demonstrēt reālu izaugsmi!

(Raksta Dethecrator) Ar krietnu koncertiņu pirms Jāņiem Rīgas 1. rokkafejnīcā atzīmējušies dažādi dīvaini rokmūzikas dzinumi, atvases un pazares, kas pēdējo pāris gadu laikā izšaujas no pagrīdes pameža, lai vai nu novīstu, vai arī — no bāliem asniem vērstos arvien cietākos baļķēnos!

Vai zināt, kas ir Preiļu galvenā eksportprece? Pareizi: tie ir līķi, kas dabūjuši galu no vietējās populārākās izklaides un brīvā laika pavadīšanas veida — miršanas no dzeltenu šķidrumu izraisīta delīrija. Taču, tā kā ar laiku pat slimnīcu kaktos savairojas pret penicilīnu un citām antibiotikām noturīgi stafilokoki, tad agri vai vēlu Preiļos bija jārodas arī jaunām dzīvības formām, kuras būs noturīgas pret «Preiļu Dzelteno». Viena no šīm varietātēm acīmredzot ir WAKE UP — grupa, kuras nosaukumu nekādi nevar atcerēties (visu laiku liekas, ka tas ir vai nu GET OFF, vai FUCK IT). Tad lūk: WAKE UP ir «power trio» (ģitāra, bass, bungas), sastāvošs no trim distrofiska paskata jaunēkļiem (kas ir, viņiem tur Preiļos uzkost nemaz nedod pie dzeršanas?), kuri tērpušies kā praida pastāvīgie godabiedri, toties spēlē varenu blūzroka un veco laiku rokenrola brāzmu — klasisko gabalu kaverus. Šī odiozā grupa visnotaļ mūsu ausis iepriecēs vēl un vēl, vienīgi cerams, ka izdomās priekš sevis tādu drusku atmiņā vairāk paliekošu nosaukumu par WAKE UP. Vizuālais tēls jau tagad paliek atmiņā, šaubu nav! Līderis, kā daži zināja stāstīt, esot krietnu dzīves laiku pavadījis mazgadīgo kolonijā — vai kādā citā tamlīdzīgā brīvības atņemšanas iestādē — ar nosaukumu «Okartes Akadēmija».

 

Tad uz skatuves uzkāpa četri jaunieši, kuri bez tukšas runāšanas sāka spēlēt nenormāli krutu, grūvīgu «sludge». Biezi, zampaini rifi, atdevīga bungošana, vietām — divbalsīga dziedāšana (no kurienes vokalizēšanai ņemts piemērs, četrotne drīz vien nodemonstrēja, nomasējot ALICE IN CHAINS kaveru), un kur nu vēl talantīgā kompozīciju veidošanas prasme, kas zaigoja katrā gabalā! Te nu jūsu padevīgo kalpu gaidīja pārsteigums: izrādās, šis ir PŪĶA GARS! Iepriekš bija sanācis viņus uztvert apmēram tā kā kaut kādus REBEL RIOT brālēnus, pie kam PŪĶA GARS nebija dzirdēts ļoti ilgi — tāpēc arī tāds pārsteigums. Grupa izpildīja, par laimi, gabalus no sava topošā albuma (beigās no debijnieka tikai daži gabaliņi). Tik ausīmredzamu progresu iespēt īsā periodā — to reti gadās redzēt Baltijas pagrīdē!

 

Un progresu rādīja arī vakara organizatori — KISS OF THE DOLLS. Atgriezušies no trešā studijas ieraksta Somijā, producenta Anssi Kippo studijā, Šekspīrs & Co parādīja, ka uzlabojuši savu redzesloku vispār, kā arī spējuši paplašināt savu t.s. skatuves spiedienu («stage presence» — nezinu, kā lai to citādi latvisko, jo burtisks tulkojums neataino to masas centra klātbūtni, ko ar šiem vārdiem gribam pateikt). Šekspīrs progresējis kā ritma ģitārists, bundzinieks atraisījies un klapē pirmšķirīgi (pats pirms koncerta slavēja to, kā Kippo viņu dresējis trīs diennaktis studijā, bezmaz neatļaujot aiziet līdz WC), kāds klavieru gabaliņš pa vidu… Taisnība tam trūmetālistam, kurš teicis: ir daudzas grupas, kas krīt uz nerviem, un ir daudzas grupas, kuras spēj lieliski izklaidēt, toties KISS OF THE DOLLS ir vienīgā grupa, kas spēj izraisīt šīs abas sajūtas vienā un tajā pašā klausītājā vienlaicīgi. (Drīzumā lasiet recenziju Karametālā par jauno KISS OF THE DOLLS ierakstu!)

 

Krietni pēc pusnakts uz skatuves uzkrāmējās INOKENTIJS MĀRPLS, kas darīja to, ko vienmēr — bija INOKENTIJS MĀRPLS. (Ko gan jaunu varētu pateikt? Viss bija perfekti!) Bet uz rīta pusi vēl palika vieta kolektīvam U–13, kuru laidu gar ausīm, jo atrodamajos aprakstos figurēja vārs «-kōre» — plus ja vēl tam nāk līdzi nosaukums, kurš nozīmē «trīspadsmitgadīgo junioru komanda»… Un, spriežot pēc atsauksmēm, darīju nepareizi: šie spēlējot īstu mantu, nevis kārtējo melodisko krabkōru. Nekas, nākamreiz ievērtēsim!

Komentāri: