Heaven and Hell - "The Devil You Know"

Tad nu mūzikas vecmeistari ir apvienojušies kārtējā jaunā bandā. Cik nu jauna: visi ir zināmi. Tikai jaunas skaņas, jaunas vēsmas - vecos ietvaros. Šodien runa par virsrakstā minēto albumu. Caurķidājums.

Šamējās bandas otrais ieraksts vispār un pirmais, kas tapis studijā. Izlaists 2009. gada 28. aprīlī. Tajā apvienojās jau izsenis pat ļoti zināmi mūziķi. Priekšgalā - Ronnie James Dio, tam pievienojušies Black Sabbath rindās citkārt iepazītie... Tony Iommi (ģitāra); Geezer Butler (basģitāra); Vinny Appice (sitamie). Ir dziesmas, ir palēna mūzika un domas.

* "Atom and Evil". Jāsāk ar sliktām ziņām. Ja kādi, pavēruši mutes, te gaidīs ko jaunu, tad... neko nesagaidīs. Nelabvēļi te ietesīs domas, kādas nu uzprasās pašas no sevis... "Black Sabbath atraugāta kopija" vai kas tamlīdzīgs. Pareizi, jāpiekrīt... vienīgi ar tādu atrunu, ka šī mūzika tomēr ir gājusi cauri rokmākslas vissīkākajiem sijājumiem, labi novērtēta visās šās mākslas karsēju un caurlūkotāju aprindās. Ja šie zēni reiz ķer rokās savas "pagales" (lasi - strumentus) tad pliekana un sevis atražošana nesanāks nevienā veidā. It kā lēni, it kā jau uz pensijas galu lūkojoties. Ar pēcskaņu: ka reiz jaunībā, "kad zāle zaļāka, upes zilākas, un saule spožāka bijusi", tad ar šo pašu muzonu kalnus gāzām. Patreiz jau atspēlējam. Nelabvēļiem noteikti patiks šādi patrīt savas padilušās mēles.

* "Fear", tātad "bailes". Dziesmu segvārdi jau ir tādus nervus kutinoši. "Bailes", "Bībele melnā", "Divkāršo sāpes"... Arīdzan apvāciņš ar "sātanu", kas patapināts no Derības psalma vārdiem. Un tas tur fonā pie krusta piesists - protams, jau nezkurā reizē tas Jēzus tur cieš par sevis aizbilstamajiem kristiešiem. Black Sabbath jau iesāka, Heaven and Hell turpina to melnā sabata tēmu, kur viss saistīts ar kapiem, ar aizpasauli, sadomazohismu... ko "pozerē" daudzi pirmā viļņa heavy metal mūziķi un to grupas. Neaizmirsīsim, ka nu reiz Black Sabbath, saskaņā ar mūzikas daudzajiem "īsiem kursiem", tieši bijuši pro- pro- tam, ko šodiem mēs saucama par trakmetālu vai pat karametālu. Tikai nu šamējie toreiz bija jauni, bet nekas trakāks tai dienu pasaulē nebija sagudrots. Tagad Heaven and Hell rindās turpina savu - nezinu, vai tā drīkst sacīt - savu pirmspensijas periodu pirms galīgās noiešanas no skatuves. Un - pirms ieiešanas vai nu paradīzē vai ellē.

* "Bible Black". Viss melnajā, tostarp arī te zāģējamā melodija, kas gan sadalās daudzās dziesmās. Taču horizonts vienlaidus melns, nospiedošs. Netieši šim albumam un šim skanējumam piedēvēts tiek "doom" (jeb "death" lēnā versija). Negribas tam piekrist, dotajā lieldarbā atrullējas pazīstamais "hard", kas kombinējas ar pavisam zināmo un trīsuļojošo Dio balsi. Viss sabalansēts, kā jau pie vecmeistaru spēles. Klasiskajā četrniekā (vokāls, ģitāra, bass, sitamie+ ērģeles reti kaut kur "into" ievilcienā), sanācis mūzikas uzsitiens, kas ir ciets. Un tas, šķiet, nemainīsies. Kā disks sākas, tā tas arī beidzas. Visticamāk - kārtējais "hard" rullējums pa iebrauktu šoseju, doto rullējumu patiesībā viegli paredzēt uz priekšu...

* "Double the Pain". Iespējams... iespējams, kā jau gadās, jauna grupa no tik nejauniem mūziķiem tomēr vēl meklējas. Kā jau pie ... futbolistiem, kuri savos klubos ir "zvaigžņu statusā", tomēr izlases rindās ir tādi pelēki un nepamanāmi. Saprotams, šāda kalibra un rokmūzikas kauju pulveri kārtīgi paostījuši mākslinieki vienā piegājienā saražos da jebkuru dziesmu. Jebkuru? Te runa nav par "jebkuru", te runa vijās par vienības kopējo koncepciju, kas nerodas vienā dienā no tukša gaisa. Lai arī visi jau saostījušies Black Sabbath laikos, tomēr zem jauna nosaukuma ir jauna pasaule iekarojama. Ir vairākas veiksmīgas tūres aiz muguras, šis un iepriekšējais koncertnieks (diski) ir pamanīti. Tiesa, pamanīti aiz atsevišķo uzvārdu muguras, nevis zem tagadējās bandas segvārda. Komanda patiesībā stāv krustcelēs: 1) vai nu attīstīt un slīpēt līdz galam "hard" skaņu; 2) vai arī savās turpmākajās dziesmās ieveidot kādas jaunas notis, jaunas pasāžas, jaunus akordus un vēl daudz ko vārdos neizsakāmu... Ar mērķi iegūt jaunu jaunību pārskatāmā nākotnē. Šī diska "apakšā" ģenerālā noskaņa gan ir: nu sadarījām, tagad paskatīsimies "vai aizies".

* "Rock and Roll Angel". Visa diska iepriekšējā daļa bija melna, velkoša un zināmā mērā pat depresīva. Šajā skaņdarbā šī banda pamodās. Uzraujot uz augšu smacējošā ātrākā diblējumā. Viss mūziķu salikums tas pats, nekur tā īpaši tālu uz malām nemainoties. Vēl - diska kompozīcija iecerēta vai varbūt nejauši sanākusi "lēzena". Vienmērīgs dragājums, neviens / vai varbūt visi skaņdarbi no šejienes būtu/nebūtu izceļami kā singli. Kā reiz teikuši: šis ir "albumu orientēts roks". Mjāa... nez ko kritiķi te sagudro, kad īsti nav ko sacīt. Ieklausieties (tiešā un pārnestā nozīmē) - "albumu orientēts roks"! Heheh... Laikam jau tamdēļ, ka arī dotais lielriņķis jāklausās no zvana līdz zvanam. Ir rokenrolliskāks piepacēlums šajā dziesmā un raudājošāks pavilciens "Follow The Tears" dziedājumā. Dažas atkāpes ir nepieciešamas, lai šis "zupa" nebūtu tik garlaicīga. Un visi, kas drebinājuši ģitāras ne pirmo gadu desmitu savās rokās, to zina.

* "The Turn of the Screw". "Komandas darbs". Kā jau iepriekšējā rindkopā minēju: patiešām, šis ir komandas darbs. Un te nu beidzot labas lietas jāsaka. Komanda šī tomēr ir monolīta, dārdoša, kopumā visiem aiz "40mit" šis riņķis ar pārliecinošo skanējumu tomēr neliks vilties. Kā jau pārbaudīta prece, pārbaudīta lieta. Lietaskoks!

* "Eating the Cannibals". Atkal pavērsiens uz "gaļēdāju pusi". Tiesa, ne jau skanējumā. Bet tur, ka jāšokē publika. Nevienu šodien neinteresē "uzfrizējies zēniņš, kas pareizi un klusu dara savu darbu.". Visus interesē nepareizie un sliktie! Būs arī šiem par sliktajiem: tas daudzejādā ziņā šamējiem izdodas. Pat tad, ka reizē ar saviem pielūdzējiem, faniem un grūpijām pa kluso jau esam nonākuši vecmāmiņu un vectētiņu godā. Aizgājuši pensijā.

* "Follow the Tears". Albuma raudāmākais skaņdarbs. Nekāda raudāšana te gan nav. Ir kaismīgāka balss, garāks ģitāras solo (pārliecinoši ne tikai te, bet arī citās dziesmās). Joprojām ejam pa ievelmētu šoseju, kurai galu neredz ne dzīvē, ne mūzikā. Teju... baigais kontrasts ar diska vāku, kas vairāk piederētos melnā metāla trauksmainajiem žvadzinātājiem, nevis šo mūziķu rāmajai nosvērtībai. Kā tādas dziesmas nonāk zem šādiem sarkaniem un sātaniskiem iesaiņojumiem, to pat reizēm Velns neatkodīs. Es arī neesmu atkodis, nevajag...

* "Neverwhere". Un tad jau uz izskaņu veļamies rāmi un jau iepriekš centrētos "hard" riteņos. Lai nomirtu pavisam. Vienmēr diskus pielīdzinu vīzijām ar tēmu: vai šāda mūzika derētu bēru ceremonijām? Konkrēti šāda: pavisam noteikti. Aiz melna zārka ar kāda mirstošām paliekām šie skaņdarbi kā āmurs uz naglu dos pa smadzenēm, padarot visu apbērēšanu teju par svinīgu pasācienu. Dziesmas ļoti piemērotas kāda ādaina motociklista izvadīšanai pa skuju taku. Patiesi!

* "Breaking into Heaven". "Debesis salūst". Diska izskaņā jāpasaka īsumā. Vecmeistari meklējas un ir krustcelēs uz nezināmiem mūzikas ceļiem...

Vairāk lietas par Heaven and Hell - "The Devil You Know" uzzināsim šajā Wiki lapā .

Cipariņi: mūzika 6,5 no 10; noskaņa 8 no 10; vāks 7,7 no 10.

Komentāri: