JAUNO ROKMŪZIĶU SKOLA (2)

**Stunda otrā – kas ir mūzika vienkāršā, kas ir mūzika ar odziņu!** Šodien runājam par galveno – par mūziku. Vislabāk savu mūziku ir apzināties tad, kad vēl tikai sapņos esi atvēzējies potenciālas savas rokgrupas virzienā. Mūzika ir mūziķu darbības serde, pamats, centrs, sāls. Viss pārējais – ir tikai "ap", un tikai "iesaiņojums". Mūziku radām un rādām, bet skaistā iesaiņojumā to mums nepieciešams pasniegt.

Mūzika... formāli tā ir jebkuru skaņu savirknējums jebkurā kārtībā. Jautājums ir TIKAI par to, vai "tu" to pārskatāmā nākotnē uztversi par savējo... Un, kas vēl svarīgā, kā citi (klausītāji, skatītāji) uztvers to, ko būsi sadomājis radīt skaņu lauciņā.

Sadalīsim šo Stundu divās daļās.

1. Paša attieksme pret mūziku. 2. Ko caur mūziku pavēstīt saviem klausītājiem.

==================

1. PAŠA ATTIEKSME

Absolūti svarīga lieta. Mūzikai jeb savas darbības serdei – skaņu mākslas radīšanai: ir jāpieiet vislielākā nopietnībā. Ideālā gadījumā- mūzikai ir jāpakārto visa dzīve. Ne velti tagadējie lielie un pazīstamie mākslinieki nebeidz skandēt: "rokenrolls (metāls, reps, grunge, sludge...) ir dzīvesveids". Ja spēsi sevi iecentrēt šajā dzīvesveidā- tad dienās būsi liels mūziķis. Attiecīgais dzīvesveids – nozīmē sava "mātes" instrumenta pārvaldīšanu, ieturēšanās vizuālajā un mūzikas stilā, zināms runas stils – ja vēlāmies, plusā arī "profesionālais" slengs.

Ja esi iecentrējies kļūt par mūziķi, tad savam instrumentam (vai balsij) pieej ar maksimālo uzmanību. "Nedrāz" pa vieglam, nestrikšķini ģitāru, nedauzi nesakarīgi klavieru taustiņus, vai nedauzies ar vālītēm pa bungām tāpat vien. Vispār dzīvē nekas nav jādar "tāpat vien- aiz gara laika".

Atceramies, paša attieksme ir redzama citiem. Gan tuvākiem draugiem, gan pirmajiem "taviem" faniem. Gan cilvēkiem, kuri "tevi" pirmo reizi ierauga. Ja esi iecentrējis attieksmi, tad pie tās pieturies visu laiku. Teiksim, visai dīvaina būs situācija- ja vārdos "rokenrollists" savus brīvos vakarus aizvadīs deju klubā. Vai dzers kokakolu. Vai staigās gaišās biksēs...

Izgudro, vislabāk jau dziļā jaunībā, savu raksturīgo mūziķa žestu- piemēram, savas ģitāras apvirpienu pāri galvai koncerta priekšpēdējā skaņdarba laikā. Mājās pirms tam "tev" nāksies patrenēties ar jēliem pirkstiem, toties maksimāls šovs būs uz skatuves.

Izgudro – arī sava mūziķa dzīves moto. Piemēram, "ģitāra valda pāri pasaulei". Vēl varētu savu skaņdarbu sacerēt ar šādu nosaukumu.

Kur šeit ir mūzika? Viscaur, un vienmēr. Tomēr dzīvesveids, kas tagad patstāvīgi tiek piekopts, atspoguļosies tajā mūzikā, KO JAU TAGAD UZSKATĪSI PAR SAVĒJO.

==================

2. VĒSTĪJUMS CITIEM

Jā, UN SAVĒJĀ MŪZIKA, ir tā- kas pasniedzama citiem. Ar odziņu. Pazīstamais (MODO, Mitrohins Band) galvenais mūziķis Vjačeslavs Mitrohins sacījās reiz intervijā: "katram sava nots ir jāatrod". Jā, un visai daudzās reizēs redzam – mūziķi uznāk uz skatuves, sāk spēlēt. Tad turpina spēlēt, un pat savu "pačku" uz galvas pakrata. Koncerts iet uz beigām, ir oficiālais "pēdējais" skaņdarbs. Tad obligātā pauze, tad obligātais "enkurs" (encoure) jeb "bis" skaņdarbs, kuram jābūt "vecam un labam". Tad galīgās beigas. Skatītāji pieklājības pēc aplaudē, taču ar tukšuma sajūtu pēc koncerta atstāj attiecīgo mūzikas klubu. Un līdz savām mājām aizgājuši: jūt- nekas tai vakarā nav bijis, nav nekāda iemesla redzēto pārspriest savā ģimenes lokā.

Bet par kādiem citiem – tā vien prāts lokās: vēl un vēl atcerēties. Un vakardienas koncerta skatītājiem šodien – ģimenē, tiekoties ar saviem draugiem, klases vai darbavietas kolēģiem – uz mēles ir maksimālās runas par "baigi foršo koncertu". Labs jautājums: kamdēļ vienus atceramies ilgi un ilgi, bet otros aizmirstam jau pāris stundas pēc koncertskatuves aizvēršanās.

Atceramies, ka tam vienam bija tā ODZIŅA. Vai nu raksturīgs skaņdarbs, bet varbūt arī šis skaņdarbs ar savu lielo māksliniecisko "pauzi". Vai arī ar ģitāras "rifu" (kā tajā piemērā no DEEP PURPLE dziesmas "Smoke on the Water" pirmajām četrām notīm raksturīgā salikumā).

Katrs mūziķis – īsākā vai ilgākā periodā nonāk pie SAVAS OGAS vai "rozīnītes". Lielā vairumā – caur gariem "pelēkiem" muzicēšanas gadiem. Jo "sava nots" pie mūziķa atnāk pati no sevis. Taču caur smagu darbu, meklējumiem, kļūdām un īslaicīgām veiksmēm. "Savu OGU" nevaram ieprogrammēt. Taču mēs "savu noti" varam pietuvināt.

Varam pietuvināt- visam pieejot ar savu sirdi un patiesā gaisotnē. Nevis naudas pēc. Bet gan caur koncertiem un vēlreiz koncertiem. Dodot savu muzikālo vēstījumu citiem caur savu dzīvesveidu un pasniegšanas manieri (par to- saruna atsevišķā stundā), mēs nonākam "pie Savas Nots" un "savas OGAS". Kas reizēm izvēršas ne tikai par "ogu", bet gan par garšīgu "zemeņu ķekaru".

==================

Šīs stundas kopsavilkums- esam patiesi, esam mūziķis gan dzīvesveidā, gan arī uz skatuves. Tas viss kombinācijā ar 1. stundā runātajām skaņu māksliniekam nepieciešajām rakstura īpašībām- ir nepieciešamais pamats, uz kura tad Mūziķis varētu turpināt savu ceļu uz augstākajām virsotnēm.

==================

Nepaspējām pabūt "Pirmajā stundā" – par mūziķiem nepieciešamajām rakstura īpašībām? To varam izdarīt šajā Karametāla saitē: http://www.karametals.lv/zinas/jauno-rokmuziku-skola-1-dala-759/

Turpināsim "Stundā trīs", kur vienosimies kādās domās – par tēmu: arī "Tava" mūzikas projekta nosaukumam ir Liela Nozīme.

Komentāri: