Kā S.A.D. atgriežas kulta grupa SKUMJU AKMEŅI; jauns EP 

(Raksta Dethecrator) Pēc ilgiem nenoteiktībā pavadītiem gadiem uz skatuves atkal parādīsies deviņdesmito gadu pagrīdes kulta grupas SKUMJU AKMEŅI radošais kodols — jaunās formācijas S.A.D. veidolā! 

Pat tie, kas deviņdesmito pagrīdi zina tikai pēc nostāstiem un vecu Ulda Rudaka recenziju nejaušas pārlasīšanas «Dienas» arhīvā, ja uz tām izdodas trāpīt, meklējot «Dienas» portālā kaut ko citu, ir dzirdējuši par SKUMJU AKMEŅIEM — vienīgo pagrīdes gotiskā roka komandu, kura savā talantā un prasmēs tālu pārspēja visu deviņdesmitajiem raksturīgo šļuru: sūdīgu hc, ar diktofonu caurā spainī ierakstījušos pankus/metālistus, «Tornī» spietojošo andergraundu… Tas viss neaizmirstami dzīvīgi vārījās pagrīdē, tomēr AKMEŅI, būdami pārāki, vienlaikus atteicās izpārdoties un nokļūt Račveidīgās komercmūzikas apritē. (Kaut gan arī tur varēja saglabāt māksliniecisko integritāti, kā parādīja LĪVI un — nedaudz mazākā mērā — CREDO, un kā nepierādīja 666 citi mākslinieki. Arī PIENVEDĒJA PIEDZĪVOJUMI un RĀPUĻI AR PUTNIEM nodemonstrēja, ka kurzemnieki visu var izdarīt kaut kā savādāk — vienlaikus paliekot tautas acīs cienījami.) 

SKUMJU AKMEŅU lielākais trumpis bija Helēna Kozlova — visu laiku labākā vokāliste Latvijas rokmūzikā. Taču tieši viņa arī izrādījās grupas kritiena cēlonis — aizrāvusies ar reliģiju, viņa tagad savu fantastisko balsi tērē reliģijas inspirētā popgrupā LEVĪTI, kur lielākoties viņas teksts sastāv no «allelujā» un «osiannā» aurošanas astoņu oktāvu amplitūdā. Vecie biedri to bija spiesti gariem zobiem akceptēt un kādu laiku rakstīja materiālu kā AKMEŅU DĀRZS, tomēr arī tas izrādījās pagaidu solis. 

Tagad, lai nebūtu jāsaucas par SKUMJU AKMEŅU DĀRZU, sastāvs ir noīsinājis sevi par S.A.D. un izlaidis pirmo promo EP ar jauno, šīgada materiālu. (Trim dziesmām pamazām sekošot vēl.) Un mūziķiem par godu jāsaka, ka viņi pat nemēģina kopēt to, kas bija aktuāls un popularizējams klausītāju priekšā deviņdesmitajos — šīgada S.A.D. veikums ir dziļi apcerīgs, melanholisks un gan par sevi, gan klausītājiem pārliecināts «shoegaze»/«dreampop». Dabiski, vietām klāt nāk šim it kā virspusēji nekaitīgi skanošajam žanram raksturīgās safūzētās ģitāras — ja kāds ir dzirdējis ALCEST pēdējo albumu «Shelter», var stādīties priekšā. Prieks, ka šajā žanrā radusies «māsīca» līdz šim vienīgajam Latvijas projektam — Aizkraukles slapstīgā vientuļnieka Vaģika Vasiļjeva ekstrēmi ražīgajai, bet koncertus diemžēl nespēlējošajai viencilvēkmūzikgrupai SUN DEVOURED EARTH! 

S.A.D. ideja, kā šķiet, piederējusi SKUMJU AKMEŅIEM Kasparam Pupam (ģitāras) un Ivaram Blūmam (bass), kam tagad klāt nākuši taustiņnieks Kaspars Liepiņš (OCEANPATH) un Krišjānis Purens (MONO:TAS). Toties jaunās dziedātājas Leldes Mucenieces personā ir atrasts neiespējamais — šī gadsimta līdz šim labākais sievietes vokāls Latvijā. Tas nav kārtējais ģenēriskais «female-fronted-metal-band» vokāla izstrādājums: šī ir zema, dziļi niansēta, tembrāli bagāta, par sevi pārliecināta balss. Interesanti, ka Lelde ir pamanījusies jau pirms dziedāšanas S.A.D. atzīmēties ar kinolomu skandalozā režisora Andra Gaujas skandalozajā kases grāvējā «Izlaiduma Gads» («The Lesson»), kur tēloja palaidnīgu skuķi Sigitu, kura ar klasesbiedriem dzer, trako un, piemēram, krievu valodā uzdoto literatūru nevis citē, bet dzied no galvas. Tagad, reālajā dzīvē, viņai būs daudz grūtāka loma: kāpt Helēnas Kozlovas kurpēs. Neviena cita līdz šim nebija pat mēģinājusi… 

Pirmais S.A.D. koncerts — 30. maijā Nabaklabā, kopā ar grupu ZĀLE un pieminēto Purena MONO:TAS. Pēc tam — tikai vasaras festivālos! 

Jaunais EP: https://sadmusiclv.bandcamp.com/releases

Komentāri: