Kad noskuj eglīti, iegūst apgriezto krustu jeb — Esam dziļā… Igaunijā!

(Raksta Dethecrator – lasām garstāstu par Under the Black Metal Siege II smagiem piedzīvojumiem pie ziemeļu kaimiņiem) Kad tu pasaki draugiem vai kolēģiem, ka brauksi spēlēt uz kaut kurieni, tad viņu sejās parasti iezogas visuzinoša izteiksme: ahā, tusēšana, alkohols, grūpijas un tā tālāk. Tad nu lasiet, kā patiesībā iet pagrīdes blekmetālistiem tūrē! Raksta beigās – norādes uz attēlu galerijām.

Piektdiena, kad Under the Black Metal Siege festivāls notiek Rīgā, klausītājiem beidzas ap diviem — trijiem naktī. Bet ne mūziķiem: paiet krietna stunda, kamēr mēs esam visi sakrāvušies un gatavi braukt pie manis nakšņot. Te neiztiek bez čehu SEKHMET līdzi vestās kandžas, kas dzīta no tārpainiem āboliem un absolūti nelikumīga. Gulēt (uz grīdas… guļammaisos… un, ja kas, bez grūpijām!) aizejam ap sešiem no rīta, lai celtos vienpadsmitos un izbrauktu uz Tallinu. Mūsu džipā ir kopumā septiņi purni: pieciem vīriem pieskaitāmi arī divi cūku ģīmji, kas mums brangi pakalpojuši Rīgā un turpinās kalpot šonakt.

Sniegavētra, tuvojoties Igaunijai, kļūst arvien spēcīgāka. Igauņu pusē turklāt neviens pat necenšas tīrīt ceļus, un tā aiz Iklas uz šosejas valda pļorza. Leiši INQUISITOR ar savu zaļo busu knapi spēj turēties mums astē. Dirst (atvainojiet, katoļi un pārējās lēdijas!) mūsējie iet klaja lauka vidū, juzdamies kā Vērmahta karavīri Volhovas purvos. Tallinas klubā Rockstars iebraucam pēc sešu stundu muļļāšanās, saundčekiem vairs nav laiks — klubs jau pildās ar apmeklētājiem. Par laimi, igauņu skaņu vecis ir pazīstams (nespēlējam šeit pirmoreiz), un viņš ir pietiekami pieredzējis, lai visu spētu saregulēt divu rifu laikā.

Nevis backstage, bet kapi…

Pirmie uz skatuves kāpj INQUISITOR [novērtējami uz 7], kuri ceļ tautai priekšā sarežģītu un tehnisku mantu, kas varētu saukties «black prog». Viņi, tāpat kā iepriekšējā vakarā Rīgā, nospēlē savu jauno albumu Quantum Theory of Id pilnā garumā. Tikmēr citi izgāzušies uz dīvāniņiem beksteidžā un guļ: kāds salocījies deviņos līkumos, galvu atbalstījis uz šķīvju somas un ar rokām apkampis kardānu; soloģitārists šņāc, aizkrāvis seju ar ģitāru un apsedzies ar zilipelēku Pirmā Pasaules Kara stila vācu šineli; bet mūsu jaunais vokālists Aasgoroth apcerīgi snauž ar vaļā acīm, lupīdams uz vislētākā šnabja pudeli. (Tā nav domāta dzeršanai, bet gan kā rekvizīts. Iepriekšējā naktī viņš mēģināja dzert uz skatuves tādu pašu šnabi — pēc tam tik tikko noturējās, nepievēmis Melnās Piektdienas īpašnieka kantori.) Skatoties uz šiem dzīvajiem līķiem, grūti aizdomāties, ka pēc stundas tie paši miroņi izies uz skatuves un ārdīsies, kratīdami pačkas un aurodami, uz 400 sitieniem minūtē.

DARK DOMINATION līderim Lordam Messiram gulšņāt gan neizdodas: viņam ir jāatjauno kontakti un jāaprunājas ar visādiem igauņiem, kamēr tie nav pārāk apdzērušies. Man ir līdzi tikko latviski iznākusī grāmata «Gomorra» — tā ir par Itālijas organizētās noziedzības grupējumu «Camorra». Ļoti episka grāmata, turklāt pilnībā dokumentāla! Iesaku izlasīt: «Gomorra» ir īsti metālisks, brutāls darbs.

SEKHMET, kā jau vienmēr, dragā uz pilniem [9] — viņiem gan skatuvīte ir par šauru, nevar ārdīties un lēkāt pilnā mērā. ASKEREGN [8] ar blondo vācu meiteni pie mikrofona atstāj iespaidu uz vēsajiem igauņiem — klubs šovakar ir pārpildīts, un tauta iekarst. Kas bija uz Under the Black Metal Siege Rīgā, tie zina. Pārējie paši vainīgi!

Allejujā un oziannā: skaņotājs ir malacis!

Radot garu, bet miermīlīgu apdzērušos ļaužu rindu pie atejas, uzkrāsojam uz sejas corpsepaint — sākumā tas var aizņemt pat divas stundas, bet mūsējie gadu gaitā ir piešāvušies to izdarīt divdesmit minūtēs. Izvelkam no bagāžas un uzstellējam cūku ģīmjus uz speciāliem statīviem, uzliekam tos uz skatuves un izejam paši. Un esam pārsteigti: skaņa ir tik ideāla kā gandrīz nekad! Ir sajūta, ka ģitāra spēlējas pati no sevis, un nekas nav jādara: var dzirdēt ne tikai bungas rībam aiz muguras, bet arī abas ģitāras un vokālus. Pie kam es dzirdu arī savu basģitāru: ne reizi vien ir bijis tā, ka basa skaņa monitoros nav vispār (pie kam tur mēdz nebūt arī viss pārējais…), un to, ka tu vispār spēlē un tev instruments arī skan, tu vari just tikai pēc tā, kā dreb skatuves grīda brīdī, kad tu, teiksim, dziesmas beigās pārej uz resnāko stīgu. Lieli komplimenti igauņu skaņotājam — sound goes up to 11!

Tāpēc nav brīnums, ka tad, kad nokāpjam no skatuves, klausītāji saka atzinīgus vārdus. «Jūs uz skatuves izskatāties kā hokeja piecinieks — saspēlējušies!» novērtē kāds krievs. Mēs spēlējam ierakstam sagatavotās jaunā albuma dziesmas pilnā apjomā, plus divus kaverus: BEHEMOTH gabalu «Chant for Eschaton» un KORROZIJA METALA nemirstīgo šedevru «Russian Vodka», kam daļa no teksta ir pārcelta latviski: «Lej ugunsūdeni, un glāzes tversim! Ar Sātanu mēs kopā dzersim!», un tā no Tallinas skatuves skan: «Alus, šnabis, saldie vīni — tie ir mūsu vitamīni! KRIEVU ŠNABIS! KRIEVU ŠNABIS!» Šajā vietā tautai tiek atdots rekvizīts — iepriekšminētā pudele, kurai uz etiķetes atzīmēts: «Genuine Russian Vodka» ar nosaukumu «Russian Vodka».

Nāves smaka

Pēc sejas notīrīšanas un briļļu atlikšanas atpakaļ uz deguna atklājas, ka beksteidžā ir uzradies milzonīgs katls ar rosolu, kurš strauji tukšojas, kā arī maizītes un neskaitāmas Saku alus bundžas. Tikmēr skatuvi ieņēmuši STRID — nesen atkalapvienojusies deviņdesmito sākuma «otrā viļņa» norvēģu grupa. Under the Black Metal Siege viņi spēlē tāpēc, ka šis vakars viņiem veiksmīgā kārtā ir bijis brīvs starp diviem citiem koncertiem Helsinkos un kur tur vēl. Tomēr STRID vienmuļais black/doom neizraisa lielu piekrišanu igauņos (par spīti faktam, ka STRID sastāvā ir mūziķi, kas spēlējuši arī Dødheimsgard un CODE), tāpēc kopējais iespaids jāvērtē ar [6].

Vēlāk naktī festivālu nobeigs igauņu blekmetāla radošākā gara IngWar'a (īstajā vārdā — Ingmārs Āsoja) kārtējais projekts THOU SHELL OF DEATH [8], kurš arī spēlē debijas albumu Forest of Shadows pilnā apmērā — tas ir atmosfērisks industrijas un blekmetāla krustojums, kuru izpilda trīs jaunieši, tērpušies SUNN O))) cienīgos mūku apmetņos, un Ingmāra kompis (bez apmetņa). Jamajie visur staipa līdzi milzīgu, brūni lakotu apgriezto krustu, aiz kura slēpjas mikrofons. Rīga varbūt ir oficiāli uzvarējusi Tallinu kašķī par to, kurā pilsētā pirmoreiz uzlikta Ziemassvētku eglīte, toties Ingmārs pilnīgi noteikti ir pirmais atklājis — noskujot eglīti, iegūst otrādi apgriezto krustu.

Mūsu cūku galvas tikmēr ir sākušas jūtami smirdēt pēc sasmakušas gaļas, tāpēc tās tiek nokabinātas no stoikām un atstātas uz tumbām. Gan jau kāds izmetīs.

«Pastum, pastum…!»

Pēc savākšanās un sakraušanās līdz naktsguļai jābrauc vēl kilometri sešdesmit. Atkal viss beidzas četros naktī, guļot uz grīdas lauku mājās. Mēs izlemjam padzert godīgi pelnīto šmigu un vēl pāris stundas — kamēr beidzas Martini Asti un alus — skatāmies dažādus parodiju klipus. Under the Black Metal Siege ir finansiāli beidzies pa nullēm gan Rīgā, gan Tallinā, un tas priecē, ņemot vērā vispārējo ekonomikas stāvokli Baltijā. Uz peļņu neviens necerēja šā kā tā.

Otrā rītā izrādās, ka dziesma «Blizzard King» ir piepildījusies dzīvē: lai piecus kilometrus izkultos līdz šosejai, mums nākas vilkt un stumt leišu busu pa saputinātajiem lauku celiņiem veselu stundu, pa vidam kompānijas pēc izstumjot arī divas krustojumā iestigušas igauņu mašīnas. Atklājas, ka latviski un lietuviski vārds «Stumsim!» nozīmē vienu un to pašu.

Tāda, lūk, ir blekmetālistu tūres ikdiena! Tomēr ikviens mūziķis pateiks to pašu: tā stunda, kuru tu pavadi uz skatuves, ir vērta, lai tās dēļ kultos simtiem kilometrus cauri sniegavētrai.

Fotogrāfijas:
http://public.fotki.co...
http://gallery.alkohol...

Komentāri: