Kapu nozīme

Kamdēļ mums ir kapsētas? Starp diviem zārk-metāliskiem koncertiem reizēm kāds no mūsējiem aizdomājas. Patiesi, neviens no mūsu dabas četrkājainiem brāļiem taču nenorok savus aizgājējus. Jā, cilvju viena atšķirība ir - savus aizgājušos ciltsbrāļus apglabājam 6 pēdas zem zemes dažnedažādās rituālās ceremonijās. Dažas tautas mūžamežos mirējus zārkos iekarina kokos, citviet - uzliek uz garām plātnēm, līdz izkalst, un tad ar smaržīgiem ziediem kopā - sadedzina. Latvijā: apkarinām aizgājējus ar jaunām eglītēm gar malām, nokaisām pēdējās gaitas takas ar skuju sīkajiem zariņiem. Un vēl un vēl, un tā tālāk.

Kamdēļ ir mums kapsētas, un kamdēļ pa lielākai daļai mēs tur kopjam kapu kopiņas? Tamdēļ, ka aizgājējiem ir svarīgi tas, ka mēs atceramies savus bijušos līdzdzīvotājus - radus, draugus, paziņas. Jo... pasaule ir daudz lielāka, nekā mēs manām ar savām piecām sajūtām. Pasaule ir ar tādiem apgabaliem, par kuriem mums nav sajūtas: kurus neredzam, nedzirdam, nesagaršojam, nesasmaržojam, nesataustām. Mūsu aizgājēju dvēseles (jeb katra mūsu netaustāmā "puse") jau ir aiz mūsu sataustāmās pasaules robežām jeb aiz Melnās Sienas, caur kuru arī mēs - reiz agrāk vai vēlāk dosimies. Aiz sevis atstājot savu nolietoto miesu (kas tai brīdī pārvēršas par barības galdu mūsu vismazākajiem planētas iemītnieciņiem) un - ATMIŅAS par sevi uz Zemes virsas palikušajos ...

Tieši par šīm ATMIŅĀM ir šodienas stāsts. Aizgājējiem pēc šās-zemes gaitu beigšanas ir svarīgi, ka atceras par viņiem. JO, atmiņas ļauj ilgāk uzturēties dvēselēm paradīzes/aizkapa pasaules apcirkņos. Zemes atmiņas dvēselēm "liek" uzturēties vai nu gaišajā paradīzes pusē, vai tās "tumšajā versijā" (ellē). Atkarībā no mūsu apzināti pavadītās dzīves gaitas. Esam bijuši gaiši un ar gaišām domām, vai.... ar tumšiem darbiem+tumšām domām. Vai esam bīdījuši pasuli uz priekšu, progresu, vai apzināti esam nodarbojušies ar Sātana darbiem: ar iznīcību, naidu pret citiem, jautrojāmies zem mantas vai zemiskas varas kulta? Un katrā "gadījumā" mēs neizbēgami atstājam pēdas līdzcilvēku atmiņās. Tās gan ar laiku izbālē, pazūd, reizēm mūsu aizvakardienas darbi tiek fiksēti rakstītajā (filmētajā, vizualizētajā) vēsturē.

Atmiņas uzjundī ik reizi, kad atkal aizejam pie tuvinieku kapa. Katru reizi, kad atkal apgrābstam lapas, izravējam nelaikā izaugušās nezāles, apgriežam skaistumkrūmu galus un citādi uzprišinām kapu kopiņas tuvāko apkārtni, mūsu prātos atkal un atkal iepeld tas Aizgājušais, ar saviem pagātnes darbiem un nedarbiem. Un tad nu mēs vienā veidā saslēdzamies ar neredzamo pasauli, kur dodam impulsus mirēju dvēselēm, kurām ir nu ir atkal "jāapgriežas uz otriem sāniem" tajā telpā, kas atrodas aiz Lielās Melnās (Nāves) sienas. Dvēseles mūžs ir daudz garāks, nekā tā "viena darba diena", kad uz laiku iedzimstam kādā divkājainā ķermenī. Un pēc savas "darba dienas beigām" - aizejot (kad paliekam garā viegli, vienu sekundi redzam sevi no malas, tad lidojam milzīgā ātrumā cauri melnai miglai līdz jaunās pasaules gaismai) mēs atstājam šīs atmiņu pēdas. Tas ir ļoti svarīgi, jo par mums runā ne tikai (ne-)darbi, bet arī matrices citu līdzcilvēku galvās, kuras mēs saprotam kā atmiņu domas. Tas ir svarīgi.

Un tāda nu ir kapu kopšana un uzturēšanas misija: domāt par aizgājējiem! Saprotams, ar laiku (paaudzēm mainoties, parasti pilnais cikls ir 7 paaudžu garumā) atmiņas izzūd: un tas ir signāls attiecīgajai dvēselei doties uz Zemes virsmu jaunajā "darba dienā". Jā! Par to ir jādomā visu laiku, kamēr atkal kāda sarūsējoša kaprača lāpsta mūs norok prom no šīs pasaules.

Komentāri: