Kādreiz mūziķis kopumā ... atnāca uz skatuvītes, rātni no sava futlāra izņēma savu instrumentu, vai arī pirms iedziedāšanās ielēja sev rīklē nevārītas olas saturu (runā, ka tā balss uzlabojoties...), tad rātni atritināja notis. Priekškaram atveroties – sāka ne īpaši kustoties pa skatuvi, rībināt savu ģitārīti. Kad norunātais "taima" (koncertbrīža intervāla, kas parasti ilga 45 minūtes- gluži kā macību stunda caurmērā ņemtā vidusskolā) pēdējais zvans izskanēja, tad visu veica pretējā virzienā. Paklanījās, salocīja rātni notis, iepakoja futlārī ģitārīti. Gaisminieks finālā izdzēsa skatuves gaismu. Publika rātni gāja mājās vēl pirms deviņiem vakarā, lai savas mazgadīgās atvasītes paspētu noguldīt čucumuižā. Vispār šīs vienkāršās mūzikas laikus atceras vēl šodienas pensionāri.
Kopā tā laika daudzu likteņupju daudzi ūdeņi aiztecējuši. Tagad reiz "plikais" mākslinieks ir ietērpts daudzās ādās. Pirms- un pēc-reklāmas ādā. Vizuālajā "fashion" ādā. Aizkoncertu izgājienu ādā. Un arī paša uznāciena brīdī- dekorāciju ādā. Panelis priekšā, video ekrāns virs galvas, galvaskausi mizanscēnā. Un ļoti vēlamas uzkārtas un viegli vējā plandošas instalācijas.
Tālāk... pašā pēdējā brīdī pirms pirmās reālās skaņas uzžvidzināšanas uz ģitāras stīgas, vēl ir "into". Parastā un nu jau standata versijā – kā ārpasaules un iepriekš ierakstītas skaņas, kas paceļ ne visai aptēsto skatītāju velvēs pavisam nedaudz zem debesīm. Lai jau nākamajā mirklī ar cirvjveidīhām kara skaņām visus nosviestu atpakaļ šausmīgajā ikdienā. Finālā pēc pēdējā "enkura" (uz "bis" skaņdarbiem, kas tomēr iekļauti tekošajā vakara listē...) atkal ir "autro". Kad vēlreiz piepaceļam publiku pirms brīža, kad tā draudzīgi dodas pie letes ieņemt pēc-koncerta alu...
Taču 2012. gadā ļoti vēlami ir vēl kādi papildinājumi. Šo uz skatuves rosošos mākslinieku – jāpārraida tiešsaistē uz pasaules visām malām, lai citviet matainie ar galvām joņotu līdzi saviem brāļiem tajā pamatklubā, no kurienes risinās tiešraide. Un pēcāk konkrētais uznāciens jāiemūžina jūtubē vai kādā citā video platformā, turklāt tempā- kad skatuves dēļi vēl nav kārtīgi atdzisuši pēc pēdējiem skaņu gabala dārdējumiem.
Šķiet, jo vairāk uz priekšu mēs gadus kraujam uz savas muguras, jo sarežģītāka ir karamūziķu dzīve. Pats koncerts pārvēršas par mazu serdīti aizvien biezākā iesaiņojumā. Varam visi draudzīgi uz pasaules nonākt absurdā situācijā, kad aiz "ap-koncerta" iesaiņojuma mēs pavisam pazaudēsim šo mākslinieka trauslo dvēselīti.
Nepaies ne tik daudz gadiņi, kad masīvi tiks palaistas "uz skatuves" vispirms mirušu, tad dzīvu mākslinieku hologrammas. Patiesā persona sēdēs mājās pagulšņājot uz dīvāna. Kamēr izdarīgais menedžeris palaidīs vien "virtuālo attēlu" gan īstajos, gan "virtuālos" koncertos. Nauda balta jau tāpatās skries uzprišinātā mūziķa kabatās. Briedīsies bankas kontos. Taču briedīsies arī tauki ap vēderu un ap vietām, kur mugura zaudē savu cēlo nosaukumu. Mūziķi kļūs resni un neveselīgi. Mazākā piepūle radīs sirdsdarbības traucējumus. Sviedri arīdzan vairs nelīs pa īstam, bet tikai virtuāli. No vārdu bara "kara censonis" pāri paliks tikai "censonis", vēl nedaudz vēlāk "...nis".
Ko mums nesīs koncerti 2013. gadā? Pārdomas...
Komentāri: