LAIBACH industrija sadrebina Universitāti (koncerta recenzija)

Vispār pabieži nākas dzirdēt dažādu melomānu gaudas, ka Rīgā nenotiekot labi koncerti. Nezin gan, cik tur taisnības, bet negribas tam īsti piekrist. Notiek! Tomēr mēs esam novietojušies gana izdevīgā ģeogrāfiskā punktā, krustcelēs starp Skandināviju un Eiropu. Līdz ar to Rīga ir kā labi noderīgs pitstops, kur dažiem labiem lieliem māksliniekiem piestāt un atvilkt elpu savā turneju grafikā. Tā, 13. martā Rīgā caurbraucot ieradās, iespējams, visu laiku zināmākā Slovēnijas grupa LAIBACH, kas vācu valodā apzīmē valsts galvaspilsētu Ļubļanu.

LAIBACH Rīgā ieradās "Laibach Revisited" tūres ietvaros, piedāvājot klausītājiem jaunas versijas skaņdarbiem no grupas agrīnākās daiļrades, kā arī plašāk zināmu un jaunāku veikumu dzīvo izpildījumu. Koncerta norises vieta – LU lielā aula tika pienācīgi aprīkota, lai vakara lielo viesu priekšnesums īstenotos ar maksimālu jaudu, un tā tas arī norisinājās, par spīti dažu skepsei par telpas nepateicīgo akustiku šādam koncertam. 1935. gadā celtā aula ir klasiskās arhitektūras piemineklis un tā majestātiskas kolonnas ar antīki veidotajiem kapiteļiem, kombinācijā ar augstajiem, arkveidīgajiem griestiem pilnībā attaisnoja uz tiem liktās cerības, pienācīgi reverberējot masīvās elektroniskas skaņas uz pārsteigumā sastingušajiem ~400 klausītājiem/skatītājiem.

Koncerta apmeklētāju loks lika manīt, ka grupai tās 30-gades mijā, kad šobrīd no ilggadējā sastāva palicis vien vokālists Milan Fras un gaismu režisors Ivan Novak, kas kā personāžs redzams daudzos grupas video, un koncerta dienā sniedza interviju radio Naba ēterā (http://www.radionaba.l...), cienītāju vai interesentu loks ir visai plašs un neaprobežojas ar atsevišķu mūzikas novirzienu sekotājiem.

Tāpat arī LAIBACH daiļraide ir bijusi gana daudzveidīga, un grupas vēsture komplicēta, lai vienotu viedokli vai skatījumu uz viņiem nebūtu iespējams uzģenerēt. Lai labāk izglītotos grupas vēsturē, gaitās un pēdējo gadu koncepcijās, ieteicams noklausīties augstāk minēto interviju, kā arī filmas "Pobjeda Pod Suncem" jeb "Victory Under The Sun" un "A Film From Slovenia".

LAIBACH pusstundu pirms koncerta atskaņoja īpašu pleilisti ar to pašu mūziku, ko savos pirmajos koncertos pirms teju 30 gadiem. Pusstundai aizritot sekoja virkne ar grupas agrīnajiem gabaliem no 80. gadu sākuma "Boji (Sredi Bojev)", "Mi Kujemo Bodočnost", "Država", "Smrt Za Smrt", "Brat Moj" u.c. jaunos aranžējumos, kur no oriģināliem bija saglabājusies vien lirika, pāris cilpojošies sampli ievadā, lai zinātāji tos atpazītu un atsevišķi kompozicionāli elementi. Šķita gan, ka darbiem, kam raksturīgs formācijas agrīnais agresīvais industriālais skanējums, un ir cieši saistīti ar grupas vēsturisko nozīmi slovēņu kultūrā; jaunajos, atsvaidzinātos aranžējumos vairs nav sākotnējā spēka...

Interesanti, ka arī krietni vien zināmākajiem gabaliem no 2003.gada "WAT" kā "Tanz Mit Laibach", "Hell:Symmetry", "Das Spiel ist Aus" skanējums koncerta aranžējumā ar papildus instrumentālajām partijām bija ievērojami romantizēts. Darbi, kas praktiski netika mainīti ir no Deutsche Amerikanische Freundschaft jeb D.A.F. albumā "NATO" 1994.gadā pārveidotais "Alle Gegen Alle", "God Is God" no 1996.gada "Jesus Christ Superstars", kā arī pāris "Volk" albuma ‘himnas’ izskaņā – "America", "Anglia" un "Francia", pie kā oriģinālizveides strādājis jau pēdējais, koncertā skatāmais sastāvs.

Visa koncerta garumā nozīmīgu lomu spēlēja ar video projekcijas ar katram skaņdarbam attiecināto grafisko un tekstuālo informāciju (vācu un angļu valodās), un lieliska, pārdomāta gaismu režija. Jāpiebilst, ka neviena no populārajām cover versijām (šeit nedomāju D.A.F.), kā "Across the Universe", "In the Army Now", "Final Countdown" u.c. koncertā netika spēlētas, ja nu vienīgi titru laikā "Life Is Life" remikss, un varbūt pat labi, ka tā.

Koncertā, kopā ar atkārtotajiem uznācieniem noskanēja padsmit LAIBACH ‘himnu’ (lasi, ir populārs viedoklis, ka Laibach slavenās pop dziesmas kā "Life Is Life" vai "Final Countdown" ir pārvērtuši no vienkāršām dziesmām par ‘anthems’ jeb ‘himnām’, pie kā vēlāk pierindoti arī pārējie grupas darbi 2004.gada "Anthems" 2CD izlasē), un, neskatoties uz jau minētajiem ‘romantizētajiem’ aranžējumiem, kas vietām atgādināja par leibla Mute biedru Depeche Mode 90.gadu sākuma daiļradi, LAIBACH + LU Lielā aula veidoja ļoti iespaidīgu muzikālu un politiski satīrisku kombināciju, kas klātienē ļāva novērtēt šīs grupas patiesos kultūrsociālos apmērus.

Katrā ziņā, ir skaidra viena lieta - Rīgā pabija augsta līmeņa koncertgrupa, ko var novērtēt kā rokmūzikas, tā arī elektroniskās, un, iespējams, pat akadēmiskās mūzikas cienītāji. Gribētos izteikt pateicību koncerta organizētājiem no "Nabaklub" par šo lielisko koncertu.

Nobeigumā - jāizsaka arī atzinība pašiem koncerta apmeklētājiem, kuri vēlā svētdienas vakara noslēgumā nesteidzās pamest LU aula telpas, vairākas reizes izsaucot grupu atpakaļ uz "bis" un vētraini applaudējot. Izskatījās, ka arī paši LAIBACH to patiesi novērtēja.

(recenzija: ADIAKS)

Grupas vietne: http://www.laibach.nsk.si

Komentāri:

  • VNV (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Koncerts patiešām bija labs.