Līķi un šaušana uz skatuves: «Lucia di Lamermoor» Nacionālajā Operā 

(Raksta Dethecrator) Pie operas uz ielas satiekot celtnieku — betonētāju — skūtgalvi — fašistu — neregulāru Melnās Piektdienas koncertu kārtības uzraugu, Slokas gauleiteru Werwolfu, un ieraugot viņu uzvalkā, ar operas biļetēm rokā, bija skaidrs, ka arī Karametālam.lv  vienreiz jāapmeklē ne tikai pagrīdes klubi, bet arī Nacionālā Opera un jāpaskatās, kā šī iestāde izskatās caur vismelnākajām brillēm!  Attēls no kasjauns.lv

Mūsu izvēle krita uz teju divus gadsimtus veco Gaetano Donicetti traģiskā žanra operu «Lucia di Lamermoor», kas sava klasiskā statusa dēļ atrodas operas repertuārā teju vai nepārtraukti katru sezonu. 

Pa lielam, opera sākas tāpat kā jebkurš melodiskā, progresīvā vai powermetāla gabals: vispirms ir intro bez vokāla. Uvertīras laikā uz nolaistā priekškara projektors gaismo iespaidīgu videorullīti, kurš vizuāli atgādina TRIPTYKON klipus «Shatter» un «Aurorae». 


Nežēlība pret dzīvniekiem beidzas ar nežēlību pret cilvēkiem? 

Priekškars paceļas, un sākas stāsts, kura centrālais tēls ir manipulatīvā tipa sociopāts — priesteris Raimondo. Viņš uzmetas par draugu un padomdevēju visiem pārējiem, kaut arī īstenībā gūst perversu baudu, visus sanaidodams savā starpā un izpostīdams likteņus, klusībā priecādamies, ka pašam atkal izdevies izkļūt sveikā. Mācītājs Raimondo piekļuvis vienam no saviem upuriem — jaunai meitenei Lučijai, kurai ir nestabila, nenobriedusi personība un garīgas slimības iezīmes, kas padara viņu par īpaši vieglu upuri sociopātam. Pie kam viņa sēro par nesen mirušo māti, un tas upuri taisni ieliek Raimondo nagos. 

Lučija nāk no turīgas ģimenes, radi grib meiteni izprecināt kādam valdošās partijas biedram. Diemžēl plāns ir izjucis jau brīdī, kad sākas sižeta virzība pirmajā cēlienā — kāds nepareizās partijas biedrs Edgardo ir izglābis Lučiju no agresīva buļļa, viņu nošaujot. («Viņu» — tas ir, diemžēl bulli, nevis Lučiju, jo meitenes nošaušana buļļa vietā aiztaupītu vēl vismaz triju cilvēku nāves tālākajā iestudējumā.) Lučija ir pateicīga savam glābējam un viņā ātri iemīlas. Viņi slepenībā satiekas un solās palikt kopā arī tad, kad Edgardo uz laiku jābrauc uz Franciju. Ņemiet vērā, ka pirmajā cēlienā tas viss notiek pirmajās 10 minūtēs, bet atlikušās 30 ir asaraina atvadīšanās aina, kurā Lučija sākumā klīst pa skatuvi kādas Laimdotai Straujumai līdzīgas pavecākas draudzenes pavadībā, apspriežot lietas, kuras pat sieviešu vidū parasti pārrunā pēc 0,7. Tikai pēc tam ir klāt Edgardo. 


Mācītājs zog un vilto vēstules… 

Priesteris — psihopāts, iemantojis jauniņās un ar ne pārāk gaišu galvu apveltītās Lučijas uzticību, konspirējas ar valdošo partiju un ietekmīgajām ģimenēm (jo kad gan mācītāji tā nav darījuši?), lai nozagtu abu mīlētāju savstarpējās vēstules. Tās meitene mēģina nogādāt ar priestera starpniecību, ņemot vērā, ka gan viņas brālis, gan ģimenes ieplānotais līgavainis abi divi ir augstas dienesta pakāpes policisti un militāristi, kuri var pastā izspiegot korespondenci, pie kam paši var to nedarīt — viņiem ir 20 padotie, kas jau kopš paša sižeta sākuma okšķerē pa skatuvi viņu vietā. (Neaptēstie un slinkie itāļu policisti iestudējumā attēloti ar pārliecinošu reālismu: viņi nespēj noķert Edgardo, pirms tas dodas prom uz Franciju un tepat grozās, ne ar lukturīšiem un pat ne ar suņa palīdzību — uz operas skatuves darbojas reāls, astains un zobains «komisārs Reksis»!) 

Tā nu noprotam, ka pilsētas varas elite, pat izmantojot administratīvos un policejiskos resursus, nespēj tikt galā ar vienu samīlējušos skuķi un pusmūža intelektuāli no konkurējošās partijas. (Vismaz šādi operas iestudējumā attēlots Edgardo, lai atbilstu reālajā dzīvē samērā izplatītam attiecību tipam: jauna meitene ieķērusies mierīgā, nosvērtā, dzīves pieredzes bagātā, par sevi vecākā vīrietī, nevis bravūrīgā vietējā mentu iecirkņa virsnieciņā, kam ģimene grib viņu izprecināt.) Šeit stāstā atkal savu ļauno lomu izpilda mācītājs: viņš pārtver Lučijas un Edgardo vēstules, iznīcina Lučijas rakstīto un safabricē viltotu Edgardo atbildi, kurā mīlnieks it kā paziņo, ka viņam tagad esot cita. 


Negaidītie «pārsteigumi» ar pieaugošu ātrumu sāk graut Lučijas psihi, viņai strauji progresē akūta nervu saslimšana, zūd saikne ar realitāti. To redzot, radi steidzas izprecināt meiteni, kamēr vēl slimība nav kļuvusi tik acīmredzama, ka to pat vietējo mentu virsnieciņš spētu pamanīt — nervu kaiti tā vietā noraksta uz «meitenes sērām par mirušo māti». Vājuma brīdī Lučija zem radinieku spiediena paraksta laulības līgumu, bet tieši uz kāzu dienu Edgardo ir atpakaļ, kurš ir nobažījies, ka nesaņem Lučijas vēstules — pretstatā norunai. Nezinādams apstākļus, Edgardo pārskaišas, ieraudzīdams Lučijas parakstu uz dokumenta. Virsnieciņš triumfēdams aizved jauno sievu uz laulības gultu. 


Divi risinājumi: vai nu pašnāvība, vai slepkavība 

Lučija, no pārdzīvojumiem un bezizejas nonākusi prāta aptumsuma lēkmē, jauno vīru gluži vienkārši nobliež, izvelkot viņa dienesta ieroci. Tā kā tas notiek «aizkadrā» (laulības gulta uz skatuves parādīta netiek), savu manipulatīvo sociopātiju atkal nodemonstrē mācītājs Raimondo: tas ir viņš, kurš aizsteidzas uz nozieguma vietu, un detaļas visi principā uzzina no viņa versijas, ko viņš «piegraizījis» atbilstoši savai vajadzībai. Vietējie menti toties vēlreiz apstiprina savu reputāciju: nemetas uz nozieguma vietu bet turpina stāvēt uz skatuves. (Izņemot policijas suni, kurš laikam vienīgais no visiem zina, ka jāizpilda procesuālās darbības, jo uz skatuves tobrīd redzams nav. Nez, vai «Karmenas» iestudējumā uz LNO skatuves trako ragains bullis?) Vēl vairāk: tagad uz skatuves atgriežas pati Lučija asinīm nošķiestā kāzu kleitā, un viņai neviens pat nemēģina atņemt pistoli. 

Sākas Lučijas centrālā ārija — «trakuma aina», kurā koloratūrsoprāns var izpausties visā savā talanta krāšņumā. Kļūst skaidrs, ka Lučija pilnā mērā zaudējusi saprātu, viņa redz kaut kādus rēgus, murgo, skraida haotiski, bet joprojām neviens viņai neatņem šaujamieroci. (Uz šo brīdi attēloto likuma sargu kretīnisma pakāpe jau ir pārsniegusi itāļu «Guardia di Finanza» nekompetences līmeni un tuvojas mūsu KNAB disfunkcionalitātes slieksnim.) Vismaz mentu priekšnieks — Lučijas brālis saņem, ko pelnījis par savu nolaidības līmeni: vicinoties ar pistoli nervu kaites lēkmes laikā, viņa iešauj savam brālim vēderā. 

Beigās uzklīst Edgardo, ierauga līķus un uzzina, ka beigta arī Lučija — gan no slimības, ne lodes. Edgardo, atkal jau pakļaujoties mācītāja tekstiem, nevis atviegloti nopūšas, bet nošaujas. 


Detaļas ir tās, kas pārliecina! 

Scenogrāfija un vizuālie elementi ieturēti vācu klasiskā ekspresionisma stilā: tas ir, stingras, cietas un ģeometriskas līnijas, formastērpi uz skatuves, monohromas krāsu gammas un stingri saskaņots stils it visā. Šis iestudējums ir efektiem pilns pretstats parasti raibajām un krāšņajām komiskajām operām! Lučijas tēls sākumā ir visai bikls un emocijas ne vienmēr izrādošs, bet uz beigām soprānam ir ko rauties — «trakumā ainā» jādemonstrē aktiermeistarība, tēlojot psihiski slimu skuķi, vienlaikus dziedot tehniski sarežģītu partiju un vēl pa vidam šaudoties ar pistoli. Izcili parādīts manipulatīvais sociopāts — mācītājs Raimondo: viņš, savā melnajā talārā tērpies, visur pamanās būt klāt, bet atrasties gandrīz visu laiku fonā (vārda burtiskā nozīmē — skatuves malā vai dziļumā!), un apspiež smīnu, realizējot kādu no savu amorālo plānu nākamajiem etapiem, vienlaikus katra vārda galā piesaucot Dievu kā tāda Oļiņiete no «Mērnieku laikiem». 

Operas librets darināts, Itālijai pielāgojot sižetu no Valtera Skota romāna «Lammermūras līgava», kuru rakstnieks savukārt noklausījies bērnībā no kādiem tautiešiem Augstienēs. Tātad stāsta pamatā bijuši kaut kādi, iespējams, patiesi notikumi XVIII gadsimta Skotijā. No turienes libretā palikuši daži īpašvārdi — Eštoni, Reivensvuds, Lammermjauras pils. Šajā Nacionālās Operas iestudējumā visa darbība pilnībā pārcelta uz XX gadsimta pirmās puses Itāliju (spriežot pēc Musolīni stila formastērpiem un Edgardo konservatīvā intelektuāļa stila), plus skatuve dekorēta ar Karrāras marmora vizuālajām imitācijām, parādās antīko skulptūru projekcijas pāri skatuvei un tiem izpildītājiem, kuri tur tobrīd atrodas. Pieredzējušais diriģents Aleksandrs Viļumanis tik labi zina operas orķestra trūkumus, ka izdiriģē to, ļaujot izvairīties no nepilnību izpausmēm. Īsta bauda tiem no mums, kas ir pieraduši pie sūdīga hc «Depo» kluba pagrabā, ir operas akustika: līdz pēdējai krēslu rindai var sadzirdēt dokumenta atlocīšanu vai pildspalvas nolikšanu uz skatuves — pāri simtiem krekšķošu, klepojošu un krēslus deldējošu apmeklētāju. 

Vērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (8 galvaskausi!) 

http://www.opera.lv/lv/iestudejumi/repertuara-izrades/opera/lucia-di-lammermoor

Un tagad pati labākā ziņa: nākamā izrāde — 11. janvārī… 
http://www.opera.lv/lv/repertuars/2014-2015?date=2015-1

Treileris:  http://www.youtube.com/watch?v=wLfhdjTDXpM

Komentāri: