Līķus jāiebalzamē smuki: REBEL RIOT — “Destructive Chaos”

(Raksta Dethecrator) Tuvojoties Metālmūzikas Gada Balvai, jāsteidz apskatīt tie ieraksti, kas gozējas nomināciju ailītēs. Pirms gadu mijas REBEL RIOT izdotais otrais albums "Destructive Chaos" klausītāju ausis atrada, priekšā tiekot pirmoreiz stādīts, kad bij jāsilda publika pirms ACCEPT koncerta Lāčplēša dienā.

Visi zina: otrais lielais darbs jebkuram māksliniekam ir lielāks pārbaudījums nekā pirmais. Tā ir gan pilnmetrāžas filmu taisītājiem, gan ikkatram dzejniekam un prozaiķim ar savu otro grāmatu, un tas pats zīmējas arī uz muzikālajiem kolektīviem. Ja pirmo lieldarbu vienmēr dzen uz priekšu jaunības entuziasms un vēlme izzināt, apgūt procesu, turēt rokā gatavo darbu, un pārsteigt visus, ko pazīst, ar kārtīgi nostrādātu rezultātu, tad ar otro piegājienu ir jāsaspringst pamatīgāk. Publika jau drusku tā kā ielāgojusi, uz ko tu esi spējīgs, tuvākie līdzcilvēki arī zina tavu līmeni, un galu galā pašam gribas izdarīt vēl labāk, lai pierādītu progresētspēju. Ar šo uzdevumu REBEL RIOT nav šoreiz tikuši galā.

Grupai nav izdevies iedzīt ierakstā to jauneklīgo enerģiju, kas šāda vecuma grupām vienmēr piemīt. Ieraksts ir pareizs, smuks, melodiski ritmisks vidusšķiras jauniešu produkts, kuri par visu varīti grib tēlot «sliktos, bet tomēr labos puišus». Šī ir grupa, kuru varētu gribēt izdot Račs — priekš konkrētā žanra pareizi sarakstītas dziesmas ar radio ēteram pieļaujami zemu ģitāru līmeni, bez tā sūruma, kas THE FACTOR tekstos, un tā muskuļainā stūrainuma, kas SIA RADIKAL. Nevienā dziesmā nav neviens oriģināls moments, dziesmas ir stipri vienveidīgas ritmos, rifos, vokālos un tā tālāk. Iedomājieties kādu R’N’B dīvu, kura popmūzikas kanālā dūdo: «Ū-u-u-ū, gangstā-a-a, gangstā, kiss me, kiss me gentlyyyy…», un tad stādieties priekšā reālu, notetovējušos gangsteri ar ložu un nažu brūcēm uz rokām, pakaļas un vēl velns zina, kur. Tad lūk, REBEL RIOT albums rada tādu pašu «būtgribuļu» («wannabe») iespaidu: sterilizētu, iepakotu pārtikas plēvē un gatavu lietošanai. Ko pat vecmutere spējīga sakošļāt, neieliekot protēzi zobos. Vajag tikai atkausēt, tā kā — šauj viņu iekšā mikroviļņu krāsnī! (CD pleijerī.)

http://www.youtube.com/watch?v=dOkoF7OwWec

Rezultātā «Destructive Chaos» rada tādu uzsildīta miroņa iespaidu. Pirmais atmiņā paliekošais rifelis ir tikai ceturtās dziesmas «Late Night Rebel» ievadā; protams, tūlīt pat tas tiek nomainīts uz parasto «hard’n’heavy» džumbāšanu. Dziesma «I’m an Outlaw» pierāda, ka ar to vien ir par maz, ja tiek izkliegts šāda satura lozungs — tas pašiem izkliedzējiem liek izskatīties pēc pozētājiem un zīmuļiem. Protams, kad mēs klausāmies par to, kā blekmetālisti gribētu apslīcināt pasauli asinīs, tad mēs zinām, ka viņi to nedomā burtiski — un vienlaikus saprotam, ka viņiem ir zināms pamats tā aurot, jo katrai dziesmai ir tomēr zināms faktu materiāls (lai cik attālināts tas nebūtu no mūsu ikdienas sadzīves) un nostāja apakšā. REBEL RIOT albumam toties nepiemīt nostāja, jo šīm dziesmām nespiežas cauri tajās ieguldītais darbs, nevar just sviedrus. Nevar just ne smadzenes, ne pautus.

Toties reāli iepriecē ieraksta priekšpēdējā dziesma «On the Edge of Death». Šeit REBEL RIOT kaut kā pamanījušies aizbēgt no savas iepriekšējās garlaicīguma formulas un pamaina gan tempus dziesmas vidū, gan paspēlē arī kādas harmonijas, gan uzsit interesantākas skaņas ritma sekcijā. Lūk, ja tāds būtu viss albums, tad gan tas būtu vienā līmenī ar Latvijas metālmūzikas vispārējo oriģinalitātes līmeni! Bet tas pēdējos piecus gadus ir nemainīgi augsts, tāpēc REBEL RIOT uz mūsu mūzikas vidusmēra fona izcelties neizdosies. Ļoti iespējams, ka šo dziesmu patiesā sūtība ir — tikt izpildītām vienīgi koncertos; tādā gadījumā gan nevajadzēja tērēt laiku un naudu, ierakstot studijas versijas.

Rezumējot — albuma nosaukums ir mānīgs: ne te haoss, ne te destrukcija. Pats formulveidīgākais hevītis, kādu vien var stādīties priekšā. Un nav arī tā, ka albumā konstanti (vai kauču vairākviet) priecētu kāds atsevišķs elements (piemēram, oriģināla ritma sekcija, labs soloģitārists, daudzbalsīgi vokāli vai vēl kas). Te visu gabalu nospēlēšanai un nodziedāšanai vajadzīga viduvēja prasme, kamēr sarakstīšanai bijusi vajadzīga vēl mazāka. Un šis pat nav dzērājhevītis, šis ir vienkārši hevītis… Vārdu sakot: pieliecoties pie šī glītā, zārkā ieguldītā līķīša klāt, ir jūtama tikai šķebinoši saldena balzamēšanas šķidruma dvaka, un ne vismazākais līķa indes smārds. Priekš metāla tas neder. Not trve.

Vērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ (4 galvaskausi…)

P.S. Karametāls izsaka cerību, ka ar šiem recenzijas vārdiem nenodarīs grupai (vai šādas mūzikas faniem) ko nelabojamu, bet vēl jo vairāk izsaka novēlējumu — REBEL RIOT ir jābūt jau drīz gataviem uz brangu trešo albumu, lai šī neveiksmīte aizmirstos gan pašiem, gan klausītājiem! Un lai ir daudz koncerti, neraugoties ne uz ko!

Komentāri: