Melnā Egle: dzeršana, mūzika, dzeršana

(Raksta Dethecrator) Pirmssvētku gaišo noskaņu iezvanīt bija gatava Melnā Egle: tātad Ziemas Saulgriežu ieskandināšana, iedziedāšana, rotaļās iešana (lasi: pačkas kratīšana un «ragu» tirināšana pret griestiem) un pielakšanās līdz stadijai «pa ielu velkams bluķis».

Koncerts sākās apbrīnojami precīzi — tas ir, tikai ar pusstundas nokavēšanos, nevis ar pusotras stundas un vairāk, kā tas šogad ir bijis parasti. Uz skatuves saradās kamuflāžā sakrāsojušies/saģērbušies spēkpilni jaunieši sarkaniem apsējiem ap labo roku, padusēs ietetovētām asinsgrupām un NSDAP biedru kartēm krūšu kabatiņās, tuvāk pie sirdīm — visiem skaidrs, ka uz skatuves kāpusi SS divīzija TOTENKOPF! Viņu spēlētais nesamudrītais, ritmiskais, sirdīgais fašistmetāls «Melnās Piektdienas» regulārajiem apmeklētājiem jau labi pazīstams un iecienīts, tāpēc tiem, kas TOTENKOPF vēl nav dzirdējuši dzīvajā, rekomendēju nākamreiz nepalaist garām. Industriālajam metālam radniecīgas bungas un bass, abi ģitāristi mainās solopartijām tādā SLAYER-veidīgā manierē — šī grupa ir oriģināla manta, citi pie mums tādu nacistmetālu nespēlē.

Šajā vietā notika vakara galvenā traģēdija: nosprāga un bija pagalam krāns. Turklāt tieši tumšā «Kozel» krāns! Līdz ar to bārā vairs nebija pieejams tumšais alus, un nācās dzert vai nu mīzalu, vai stipros ugunsūdeņus. Dažiem pilsoņiem šajā ziņā neveicās pagalam: viltīgi smīnot pa visu skatuvi, konferansjē lomu pildošais Deathperado izziņoja «konkursiņu». Četri labticīgi ļautiņi no publikas, neko nenojaušot, pieteicās piedalīties, un te nu izrādījās — katram tiek izsniegts puslitrs ar gaišo piecprocentīgo mīzalu, kurš jāizēd ar tējkaroti. Šī apsmiekla rezultātā līderis pēc vismaz 10 minūšu cīņas, būdams pārdesmit smēlienus no uzvaras, izstājās, savukārt nākamais līderis tika diskvalificēts. Uzvarēja kāds jaunietis ar rezultātu 12 minūtes, 14 sekundes un divarpus promiles. Dalībnieki balvās saņēma dažādus Latvijas grupu CD no aizdomīgi apskretušas kastes.

Skatuvi pametušo alus izēdāju vietā nāca APĒDĀJS, kas sen nebija redzēts un priecēja tautu ar dziesmu virteni dzimtajā valodā. Lai arī šajā grupā ir tikai viena ģitāra, bass un bungas — plus vokāli, šo mūziku laikam raksturot būs visgrūtāk. Burvīgi nesajāta astoņdesmito gadu beigu attieksme (iedomājieties HUSKVARNAS pirmsākumus) un grandžveidīga skaņa kombinācijā ar pavisam mūsdienīgu stounerīgu atmosfēru — APĒDĀJS atstāja pavisam interesantu iespaidu! Arī tauta to novērtēja un uzvilkās līdz pilnai enerģijas izlādei. Tika konstatēti divi ievērojami plusi: 1) APĒDĀJS prot gan rakstīt dziesmas, gan laikā tās nobeigt, nevis vilkt līdz bezgalībai ar «nu tāds smuks rifiņš mums sanācis, davai ka ieliksim viņu vēl astoņas reizes dziesmas beigās!»; 2) viņiem bundzinieks spēlē varen interesanti. (Piebilde — šoreiz grupas nevērtēšu ar cipariem aiz tā iemesla, ka tās pārstāvēja tik dažādus žanrus, ka tās praktiski nevar salīdzināt vienas Eglītes ietvaros.)

Kluba durvis atveras, nāk iekšā vīri pelēkos vadmalas svārkos — ahā, hipsteri ir klāt, tātad ieradušies 9HORIZON, kam acīmredzot bijis jāspēlē vēl kaut kur tajā pašā vakarā un kas kavējas ar visām savām aparatūras kastēm (viņi vienmēr stiepj līdzi savu, jo cenšas izrādīties ar saviem lampeniekiem un pedāļu grēdām). Parasti 9HORIZON spēlē Nabaklaba un Depo izmēra pagrabiņos, kur cenšas klausītājus paņemt ar brutālu spēku, tas ir — sakruķījot skaņu tādā trobelī, lai jumts celtos nost (tiešā un pārnestā nozīmē). Bet Melnās Piektdienas plašumos, kur rūme ir desmitreiz vairāk, šī, khemm, ārkārtīgi unikālā un ģeniālā metode vairs nedarbojas, tāpēc ar interesi gaidījām — vai 9HORIZON spēs aizraut tautu arī ar mūziku kā tādu, ne vien piebetonējot ausis ar skaļumu? Izrādījās, ka 9HORIZON «post-stouner-zaņķis ar drone elementiem» (turpmāk tekstā — hipstermetāls) ir klausāms arī šādos apstākļos, un konkrētās telpas akustikai izrādījās interesanta iezīme: tā kā 9HORIZON sastāvā ir seši hipsteri, kur katrs taisa maksimāli blīvu skaņu, tad šī skaņa, atstarojoties no sienām, grīdas un jumta, mainīja savas proporcijas ikkartā zāles vietā. Dažviet pietika paiet sānis divus metrus, un skaņa jau kļuva pavisam savādāka! Vokālu gan, kā jau pie 9HORIZON parasts, nevarēja dzirdēt nekur, bet to diezgan labi aizstāja bundzinieka pantomīma. Tā kā spēlēt viņam īsti neļauj (hipstermetāla ātrums ir labi ja 60 sitieni minūtē), tad džeks tā lokās un šķobās, it kā viņa ķermenis, sākot ar kājām, pamazām iegrimtu skābes vannā, un viņš drausmīgās mokās tiktu lēnām saēsts.

Šajā vietā man stāsts pārtrūkst, lai atjaunotos otrā rītā mājās, kad žaketes kabatā atradu FIMOZ 2008. gada ierakstu (vēl tagad nespēju pateikt, kas tas ir — singls vai kaverversiju EP?) ar nosaukumu «Kusoček piroga»: trīs dziesmas, no kurām divi ir kaveri, trešais — deju remikss. Pēc nevainīga jautājuma uzdošanas («ĀĀĀĀĀĀĀ, KAS TAS TĀDS?!») sāku pamazām saprast, no kurienes tāds gadījies. Raug, pēc APĒDĀJA Despers noturēja vēl vienu konkursu, kurā uz ātrumu bija jāsūc gaišais alus caur salmiņu, un kurā piedalīties pieteicās arī jūsu padevīgais kalps — pēc litra tumšā, vēl viena gaišā alus un triju dubulto viskiju ielietošanas. Uz minēto dziru kombinācijas uzsūcot pa virsu vēl puslitru gaišo mīzalu, rezultāts bija tāds, ka RŪSU diemžēl nevaru novērtēt, jo neatceros pat to, cik RŪSAS sastāvā bija dalībnieki. (Redzes atmiņā stāv, ka divpadsmit. Tātad cipars jādala ar četri vismaz.)

Kas attiecas uz FIMOZ disku — paldies, Desper: apsolu arī noklausīties, un viedokli paturēt pie sevis. Viena no dziesmām saucas «Huj».

Komentāri: