Mīlasstāsts uz līķu fona: Armanda Alkšņa «Roksāga — Senā Kursa»

(Raksta Dethecrator) Pirms dažiem mēnešiem kā Odina veseris no gaisa pēkšņi un negaidīti nokrita, bez nekādām PR fanfarām, Latvijas hārdroka pamatlicēju CREDO klasiskā (pirmā) sastāva soloģitārista Armanda Alkšņa jaunākais opuss «Roksāga — Senā Kursa». No nekurienes — pēkšņi 23 dziesmu konceptalbums par vikingu laikiem Kurzemē, pie kam precīzi balstīts uz patiesiem notikumiem!

Armands Alksnis sižetam izmantojis vikingu bandas uzbrukumu Kurzemei, kurš norisinājies mūsu ēras 925. gadā (plus mīnus 5 gadi uz vienu vai otru pusi) un līdz šim bijis labi zināms vēsturnieku vidū, bet ne plašākā publikā — vismaz ne tādā līmenī kā visiem zināmie fakti par bīskapu Albertu, Nameja cīņām, Durbes un Saules kaujām utt. Tātad «Roksāga — Senā Kursa» sākas ar ievada kompozīciju tādā «Iļģfordžer» stilā, lai noliktu klausītājus uz īstās stīgas, un šī paliek vienīgā tāda veida kompozīcija, jo uzreiz aiziet stāstījuma pavediens.

 

Kas sevi sargā, to arī Pērkons sargā!

Mēs pirmajās dziesmās redzam banālu, garlaicīgu, materiāli nodrošinātu dzīvi Kuršu sētā, kas šeit kalpo kā socioloģisks vispārinājums un reizē kā bagātās viensētas nosaukums «Kurši». (Senlatviešu salīdzinošais vidējais turīgums uz apkārtējo kaimiņtautību fona ir fakts, ko apliecina ne tikai dainās plaši pieminētais «sudrabiņš», bet arī reāli vērtslietu arheoloģiskie atradumi visās Latvijas malās.) To nevar nezināt brāļi vikingi — Egils un Torolfs Skallagrimsoni, kuri ar savu karadraudzi ierodas Kurzemē vai nu tirgoties, vai laupīt (atkarībā no tā, cik spēcīga izrādīsies pretī stāvošā aizsardzība).

Drusku palaupījis un paslepkavojis piekrastē, Egils uzskrien virsū vietējai daiļavai Marei. Enerģisko skuķi pirms tam uzcerējis bildināt Kuršu sētas nākamais mantinieks Loķis — pilnīga nulle, tēva aizgādībā audzināts mietpilsonis, kurš sola Marei garlaicīgu, nodrošinātu, pārtikušu dzīvi un neko vairāk. Nav brīnums, ka Mare ir priecīga par sastapšanos ar stalto un skarbo vikingu, kuram arīdzan dabiskā un atklātā Mare iepatīkas labāk nekā zviedru krastā palikusī līgava Frigida… pardon, Sigrida — zilzeķe, kas spēj tikai pinkšķēt un vaimanāt Odina priekšā par to, kā Egils aizjājies pāri jūrai uz nezin kādu malu, kur pilnīgi noteikti dabūs pa ragiem un labi ja paliks dzīvs.

 

Asinis un alus

Roksāga klusē, kamdēļ pēc satikšanās ar Mari līdz zobiem nobruņoto separātist…, tfū, vikingu banda nolemj uzbrukt tieši Kuršu sētai, kaut gan apkārt ir papilnam arī citi mērķi. Lai nu kā, sākumā viss iet pēc Mares plāna: vikingu uzbrukums ir neveiksmīgs — vietējie «netīšām saņēmuši brīdinājumu» (nez kas vienīgā to varēja iepriekš zināt un pateikt, a?) par gaidāmo Egila uzbrukumu, kamēr Torolfs ar citiem palicis pie kuģiem piekrastē un laupa ne tik dziļi iekšzemē. Kuršu sētas aizstāvji efektīvi sagūsta Egilu un pārējo duci ar viņa vīriem, nobāž tos pagrabā, paši ķeras pie uzvaras svinēšanas un nāvessoda plānošanas laupītājiem. Atkal aiz kadra paliek Mares ambīcijas — viņa tagad varēs atbalstīt pārējo vikingu sodīšanu, lai vienlaikus izshēmotu Egila atbrīvošanu nolūkā viņu apprecēt (jāatceras, ka senatnē eiropiešu kultūrās bija spēkā paraža: ja ceļā uz nāvessoda izpildi par sevišķi smagiem noziegumiem notiesāto pretekli kāda sieviete tomēr ir gatava ņemt par vīru un arī notiesātais pats piekrīt, tad viņu var apžēlot).

Visi šie plāni izrādās lūsim zem astes, kad Egils un pārējie atbrīvojas no valgiem, atmūķē pagraba lūku un klusībā izlien ārā, kamēr kurši augšā žūpo. Kuršu sētā sakrātās bagātības vikingiem ir pārāk kārdinošas, lai tā vienkārši aizietu, izglābjot vien pliku dzīvību — viņi apkraujas ar mantu, cik spēj ātrumā sagrābstīt. Tikuši līdz mežam un nolikuši mantu, vikingi nolemj atgriezties un nopostīt sētu, aizdedzinot to un tad apkaujot dzērājus, kas bēgs ārā no degošajām ēkām. Tā arī notiek. Visbeidzot Egils sagrābj aiz rokas Mari, metas ar salaupīto mantu pie Torolfa uz kuģi un mauc lejup pa upi uz jūru (atceramies, ka Kuršu sētā apkautie iemītnieki nebija Mares radinieki — vēl vairāk, viņa aktīvi pūlējās, lai caur paredzamajām precībām ar Loķi viņa šādas radinieces statusā tieši nenonāktu).

 

Saldais ēdiens vēstures faktu mīļotājiem

«Roksāgā» Armands Alksnis nav varējis īsti izmantot visu senās sāgas fragmentu: oriģinālā sirojums Senajā Kursā, kas ir viens no Egila un Torolfa sāgu elementiem, tiek aprakstīts apmēram tādā apjomā kā viens padziļinātas pētniecības raksts «Sestdienā» vai «Rīgas Laikā». Pilnā apjomā to var izlasīt Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja direktora, pazīstamā arheologa Dr. Arņa Radiņa milzu grāmatā «Arheoloģiskais ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē» («Neputns», 2013. g., 98. — 101. lpp.). Dr. Radiņš zina vēstīt, ka Egils pie kuršiem nozagto zobenu pēc diviem gadiem izmantojis, līdzīgā stilā braukdams postīt Angliju. «Egila sāgu» divus gadsimtus pēc tajā atainotajiem notikumiem literāri apstrādājis un pierakstījis ievērojamākais islandiešu dzejnieks, literatūras teorētiķis un Altinga spīkers Snorri Sturlusons, kura pārējo darbu vidū ir «Jaunākā Edda», «Heimskringla» un daudzi citi teksti.

 

Neapšaubāmi, Skallagrimsonu brāļi ir bijuši netipiski agresīvi pat asiņainajiem vikingu laikiem. Jau viņu tēvs un vectēvs naidojās ar Norvēģijas karaļiem, pārcēlās uz Islandi, un Egils ar Torolfu turpināja šo «ģimenes tradīciju», pamanīdamies sadraudzēties un tad sanaidoties ar karali Ēriku Asinscirvi. (Morāle: pat ja tev ir uzvārdā Asinscirvis, vienalga uzradīsies kāds par tevi vēl asiņaināks cirvis.) Pirmo plānoto slepkavību organizētā grupā pastrādājis septiņu gadu vecumā, Egils jau pusaudža gados kopā ar brāli un citiem tādiem pašiem klīda apkārt pa pasauli, slepkavodami un laupīdami. Un vienlaikus Egilam piemitis rets talants uz dzeju, kuras sacerēšana viņu gan glābusi no nepatikšanām, gan iegrūdusi tajās, kad Egils, piemēram, nosūtījis sarkastiskas rīmes Asinscirvim, padarot viņu no sena drauga par nāvīgu ienaidnieku.

 

Uz Vikingu svētkiem jāierodas ar cirvi

«Roksāga — Senā Kursa» oriģinālā tapusi kā brīvdabas uzvedums, kura pirmizrāde bijusi 2013. gada Vikingu svētkos Grobiņā: šo pilsētu, kā visiem zināms, dibinājuši vikingi apmēram mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū. Egila un Torolfa sirojums, visticamāk, noticis Grobiņas novada robežu tuvumā, un skaidrs, ka tik detalizētu sižetu nevar laist garām! Alksnis un viņa sieva Andra (tekstu autore) vienīgi pielikuši klāt romantisko motīvu — Mari, kas oriģinālajā Snorri Sturlusona tekstā nav, taču šeit organiski ļauj klausītājam noprast, kādā veidā kurši par briestošo siru uzbrukumu bija uzzinājuši un varēja sākumā sagūstīt vikingus, nezaudējot nevienu savējo. Ir diezgan ticama varbūtība, ka visi šie notikumi toreiz risinājušies ap to apvidu, kurā atradās Pērkoņkalve.

 

Ģitāras virtuozs Alksnis ir viens no tiem meistariem, kurš par savas mūzikas mērķi uzskata ne tikai pašslavināšanos, bet kopējas atmosfēras un mākslinieciskās noskaņas radīšanu. Tā kā mūziķa gaitas Alksnis sāka vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, kad rokmūziķi ierakstīties varēja vien reti — un arī tad tas vienmēr iznāca dārgi, tad Alksnim uz visu mūžu iesēdusies pieeja: ja reiz dota iespēja rakstīties, tad jāpaaicina vislabākie viesmūziķi, kādi vien pieejami. Un pašam savukārt vienmēr jāiet palīgā citiem, kad pasauc — pat ja aicina piedalīties galīgi neraksturīgu žanru ierakstos: Alksnis tā ir spēlējis gan Igo, gan Arņa Medņa un citos ierakstos, bet pats sadarbojies ar mūziķiem ārpus savas grupas jau no pirmās CREDO plates «Melnais Kliedziens», arīdzan savā iepriekšējā soloalbumā «Trīs vārdi». Tagad «Senajā Kursā», kas turpina klasiskā Liepājroka nesaraujami melodisko tradīciju, Alksnis pieaicinājis īpaši piemērotus dziedātājus katras partijas izpildīšanai, kam attiecīgie tēli piestāv ne vien tembrāli, bet pat pēc rakstura: Kuršu sētas patriarhālais saimnieks ir Andris Baltacis, memļaks dēls — Andris Ērglis, dzīvelīgā Mare — Paula Dukure, rētainie Skallagrimsonu brāļi — Ivo Fomins un Jānis Buķelis, bet Odina lomā sevi (kā izrādījās vēlāk — pēdējo reizi) neaizmirstami spēcīgi izpaudis Aivars Brīze.

 

Tikpat lieliska atlase instrumentālistu sekcijā: profesionālākais Latvijas basists Norberts Skraucis, Laima Jansone uz elektriskās kokles u.c. Pats Alksnis spēlē savā raksturīgajā stilā — pāris taktis ar precīzu rifošanu, tad īsa un žilbinoša sologājiena uzplaiksnījums, kam atkal seko mierīgā sekcija, dodot iespēju izpausties visiem citiem. Nav brīnums, ka «Roksāga — Senā Kursa» Armandam Alksnim atnesa Metālmūzikas Gada balvu kā labākajam instrumentālistam!

 

Skujiņu jums…

Tā kā «Roksāga — Senā Kursa» primāri tika rakstīta un iestudēta kā brīvdabas uzvedums Grobiņas Vikingu svētkiem, CD versija apskatniekus pamazām sasniedza vien pagājušā gada beigās, jo tā (raugoties no mākslinieku viedokļa) šoreiz nebija primārā, tāpēc CD tirāža bijusi vien 1000 eksemplāri. Mazā tirāža gan netraucē diskam būt noformētam oriģināli un pārdomāti, tas satur arī sižeta izklāstu tādā kā īsā stāsta apjomā. Šis albums būs «obligātā literatūra» ne vien vēstures pazinējiem, bet arī Aivara Brīzes faniem — tas ir pēdējais ieraksts, kurā viņš piedalījies…

 

No koncertuzveduma versijas uz CD pārceļojusi viena tomēr pilnīgi nevajadzīga lieta: tas ir Teicējs, kura funkciju izpilda Valdis Skujiņš — kādreiz bijis CREDO dibinātājs, deviņdesmitajos metis basu Šķēdes krūmos, lai kļūtu par Liepājas pilsētas izpilddirektoru, bet tagad ir ievēlēts Saeimā. Teicējam piešķirtajām banālajām rīmēm, izrunātām profesionāla bēru izvadītāja tonī, ir funkcija brīvdabas uzvedumā, kur tāds papildus teksts ļauj skatītājiem izsekot sižeta līnijai, bet CD versijā klausītājam taču ir rokā sižeta apraksts albuma bukletā!

 

Un tagad, mīļie fani: speciāli jums — aplauziens!

Vislielākā cūcība slēpjas faktā, ka diska izdošanu, tāpat kā iestudējumu pirms tam, apmaksājusi Grobiņas pilsētas dome. Tā kā tas ir pašvaldības finansēts pasākums, tad likums neatļauj radīto produktu pārdot par naudu — to drīkst dāvināt kā pašvaldības suvenīru, bet uz stingrāko noliegts to tirgot. Ja ne, tad uzreiz klāt būs Valsts Kontrole un pārmetīs: kā tad tā, tautai domāts albums tiešām nonāk pie tautas, nevis paliek vienīgi pašvaldības plauktos! Tā kā Armanda Alkšņa, Aivara Brīzes un pārējo mākslinieku talanta cienītājiem nāksies braukt uz Grobiņas Vikingu svētkiem, kas šogad noritēs 30. maijā, un nāksies mēģināt kādu eksemplāru izlūgties vai izshēmot no pašvaldības tūrisma informācijas kantora. Mūsdienu Marēm būs jāpacenšas…

Vai nav likteņa ironija — skrupulozi jāievēro likumdošana attiecībā uz disku, kurā tiek apdziedāta bruņota laupīšana, ļaunprātīga dedzināšana un slepkavošana!

 

Vērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (9 galvaskausi)!

 

Pilns albums: https://www.youtube.com/watch?v=Mdxmveub8Zo

Par šī gada Vikingu svētkiem: http://rekurzeme.diena.lv/vietejas-zinas/grobinas-novada/notiks-vikingu-festivals-seeburg-2015-95969

Komentāri: