Mūziķi aizzēģelē pasaulē (pārdomas)

Acīmredzot arī mūzikas lieta – ir bizness. Ja ne bizness, tad vismaz cilvēku darbības viena no sfērām. Tad nu visām skaņu bandām aizvien aktuāls ir jautājums, tad kur gūt savus galvenos atzinības laurus...? Domas šodien šajā sakarībā.

Kur gan citur lai liekamies - ka ... tikai uz ārzemēm. Kur it kā ar atplestām rokām gaida skatītāju pūļi, menedžeri "baltos zirgos" – kas rokās jau tura spalvas kātu pirms parakstīties par miljonu vērtu kontraktu. Kur visu festivālu organizatori raud skumjās pēc kādas grupas no Latvijas. Vai ne?

Realitāte ir tāda... publika gan Latvijā, gan arī "tur" (Rietumeiropā, ASV – kas tad nu skaitās tās mūzikas "mekas") cilvēki ir pārēdušies ar informāciju. Šepatās jau pirms laiciņa runājos: IT tehnoloģijas (internets) visu mūzikas pasauli savilkusi vienā čemurā, kas mājās pieejama caur savu personālo PC par baltu velti.

Reizēm var sagadīties, kad kādu mūzikas komandu arī "ierauga" – un parakstās uz mazbudžeta kontraktu par albuma izdošanu, vai par dažiem koncertiem Rietumeiropas klubos. Bet: vai "pa lielajam" zina tur mūsu mūziku?

Te nu jāpiebilst - viss sākās Latvijā un mūsu galvās. Patreiz gan kopējā tendence tāda: jauno un ne tik jauno censoņu enerģija aizplūst... lai būtu pēc iespējas līdzīgiem "tiem tur tālās robežās". Būsim metāliciskāki par METALLICU, būsim kanibāliskāki par CANNIBAL CORPSE, būsim vāderiskāki par VADER utt. Un visu - nosaukumu + dziesmu tekstus + sarīmētus ģitāru rifus = taisīsim teitoniski angliskās mēlēs. Atkal ar klusu vēlmi - ka mūs reiz pamanīs.

Vietā būtu pretjautājums – bet mūsu fanus interesē Venecuelas "underground" vai "½ pagrīdes" grupas? Atbildi nebūs grūti uzminēt... Un tad jau vieglāk būs izdomāt: vai kādu arī Latvijas "under-" vai "½ under-" interesē, ko?

Patiesība šķietas drusku savādāka: no eksotiskajām zemēm, kāda arī Latvija visnotaļ attiecībā pret Veco un Jauno pasauli ir – gaida jaunas "bjorkas", jaunos "sigur ros", vai jaunus "iggy popsus", nevis tur kādas lēzenas bandas. Kas lēzeni laiž klajā mūziku, kas jau daudzreiz apdzirdēta.

Turklāt galvenās menedžeriskās aprindās t.s. bagātajās valstīs ir konservatīvas. Nelaiž viesmāksliniekus savos tirgos. Ja ielaiž, tad jāpadalās ar ienākumiem. Ir dzirdēts – kad "jaunie un perspektīvie" piemaksā par tiesībām atrasties uz vienas skatuves ar "stāriem". Vai arī – izverdzina bezgalīgās bezmaksas tūrēs, kur pašiem mūziķiem jāgādā par savu ēšanu un dzīvošanu teltīs vai 1* t.s. viesnīcās, kur tualete ir pagalmā un duša kaimiņu mājā. Jo līdz "stāra" statusam kādam no Latvijas- tas ir gāaaaaaaarš ceļš ejams. Kas prasa izturību un mērķtiecīgu darbību. To dara SKYFORGER mūziķi, un gribas ļoti noticēt (un novēlu, lai cerības risinās) tiem "100 koncertiem vēl šogad" aizrobežā – par ko tikko ziņojuši RELICSEED mūziķi.

Tēma ir gara, pie tās vēl atgriezīsimies.

http://karametals.lv

Komentāri:

  • Graver (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Īsi un kodolīgi, bet nebūt nav pateikts viss. Te nu lieti noderētu plašāka diskusija, kaut vai dzirdēt pārdomas no cilvēkiem, kam ir bijusi iespēja uzstāties ārpus Latvijas un gūt pieredzi, lai vai kāda nu tā arī nebūtu bijusi.
    Labprāt palasītu tēmas turpinājumu, tikai jau plašāku, ja gadienā netiks uzorganizēta konferencīte MP par šo tēmu, kur padiskutēt:)

  • p3team (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    septembra beigās, Nabaklab būs kkas lekcijai / semināram / diskusijai līdzīgs par šo aktuālo, interesanto, derīgo tematiku un vielu pārdomām - alternatīvā mūzika (bla bla bla un metāl mūzika ar) mūziķiem, menedžeriem, iesācējiem, interesentiem, par tēmu - preses relīzes, mēdiji, mūzika, koncerti te, tur, cd izdošana, koncertu organizēšana utt.
    info sekos.

  • Edgars Rakovskis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Raitim un visiem pārējiem.

    Tēma jeb temats ir tieši tik garš un plats, cik mēs paši to tādu vai citādu pataisām. Manuprāt, šis „lielums” varētu būt tikai un vienīgi komentētāju kontekstā aplūkojams, jo, lai nu ko, bet komentēt, vērtēt un kritizēt latviešu tauta prot tā, kā to neprot neviens cits.

    Bet ne par to stāsts.

    Visiem skeptiķiem, neticīgajiem, latviešu identitātes „glābējiem”, reālajiem „acu atvērējiem”, mūzikas un metāla subkultūras diplomētajiem kritiķiem, apskatniekiem, žurnālistu čupām un jebkuram citam interesentam atbilde bija, ir un būs tikai viena – darbs. Darīt. Rīkoties.

    Zināt tādu terminoloģiju?

    Ne man, ne rela[x]ed, ne arī kādam citam aiz muguras nestāv un tuvākajā laikā nestāvēs roudranners, sonī, aliss kūpers vai ventspils naftas termināls.

    Ahā! Nekā tāda nav – tātad viss ir mēsli! „Bullšits!” Šitāda ierakstu kompānija nekur nav dzirdēta! Acīgajiem, redz, iztrūkst „ķēdes posmi”...

    Komentētāj. Domu graudu ģenerētāj. Kritiķi.

    Parādi man vienu – tikai vienu vienīgu grupu,
    mūziķi, izpildītāju, mākslinieku – no Latvijas mēroga/kalibra valsts vai reģiona, kurš ir iešāvis „roudrannerā” vai tamlīdzīgā kompānijā ar pirmo mēģinājumu ārvalstīs. Ja jau spēj kritizēt, atspēries skepsēt, muti virināt un taustiņus klabināt tik ļoti pārgudrā un zinātniskā manierē – lūdzu, praksi. Piemērus. „Par un ap” čaukstēt prot jebkura skaņu izdvest spējīga cilvēciska būtne. Vēl parādi to, kurš savu pirmo koncertu ārvalstīs ir sniedzis uz pasaules lielākā festivāla skatuves vai kaut vienā no Eiropas apmeklētākajiem klubiem.

    Krīze nav valstī; krīze nav finansēs. Krīze – jau fatāli šausminoša – ir latviešu intelektuālajā un garīgajā domāšanā, attīstībā, attieksmē pašiem pret sevi kā konkurētspējīgiem indivīdiem un to, ko katrs no mums dara. Nav skaidra un, kas pats svarīgākais – nekad praktiski mēģināta lietu kārtība, norise un secība. Mēs nekad, neviens un nekur netiksim ar attieksmi „tu tur nevienam neesi vajadzīgs”. Tās ir absolūtas, galīgas un kapitālas muļķības. Jā, un es to apgalvoju vēl jo vairāk tieši tad, kad visi ir „atēdušies”, pārēdušies, atskatījušies un visiem viss riebjas. Un vēl vairāk tad, kad ir „interneta un neierobežotās informācijas plūsmaz laikmets”. Mani reiz viens labs ģitārists mēģināja „vest pie prāta”, sarunu ievirzot „kā viens cilvēks var būt tik slimīgi un katastrofāli optimistisks, kad visur ir rakstīts, kas un kā notiek” gultnē.

    Bet, redziet.

    Latvieši redz sliktu absolūtā vairākumā. Ir argumenti, ka, lūk, ar sliktajiem piemēriem tiekot mēģināts parādīt, ka „dzīvē notiek visādi”, esot jārēķinās arī ar neveiksmēm, ar izgāšanos, ar visu... nu, jā, jā – ar visa kā daudz negatīvā jārēķinās! Nu, jā... jārēķinās. Nu, un? Tu rēķinies ar negatīvo. A, kur kaut kas pozitīvs? „Nu, kā... bet tur jau... nu, neko nevar zināt. Nu, kā tu vari zināt, ka būs? Kā var zināt? Kur nauda.. kur.. ? bet.. ai../ tik daudz neatbildētu jautājumu... Es jau tikai gribu parādīt, ka vajag arī par to negatīvo padomāt! Es tikai to labāko vēlos!”

    Jūs redziet, ko jūs darāt ar savām smadzenēm? Jūs apzināties to, ka paši bendējat savas personības, domas, sapņus, idejas un darba spējas? Kā viens cilvēks var mērķtiecīgi domāt, runāt un propagandēt negācijas un vēlēties panākt pozitīvu rezultātu??? Ja ir kāds, kurš man var izskaidrot arī šo fenomenu – es ĻOTI labprāt uzklausīšu.

    Mēs redzam, runājam un propagandējam surogātu, negācijas un saraudātas acis. Šādā vidē mēģinām darboties, attīstīties un pilnveidoties, taču nesanāk, jo sēžam paši savos sūdos, piedodiet. Nelaime tiem, kuri uzdod „a, kā var zināt”, „kā to var”, „kā tas iespējams” tipa jautājumus – turpiniet jautāt un jūs nekad uz tiem neradīsiet atbildes. Nekad.

    Cilvēku attieksmi un domāšanu mainīt ir, lai neteiktu, vairāk ļoti, ļoti grūti. Jo sevišķi tādu, kuri konsekventi turpina uzskatīt, ka jebkas, ko viņi līdz šim ir darījuši un no tā iegūtais rezultāts ir vienīgā pareizā un ilgtspējīgā mēraukla. Aksioma. Kur nelaime atkal? Tādu ir vairākums. Un viņi ir, viņi bija un viņi būs un šie „darītāji” vienmēr pamācīs un norādīs citiem, kas ir pareizi un kas nepareizi. Un ko dara pārējie?! Protams, ka tam visam tic.

    Nu, ticēsim. Ticēsim teorijām, pieņēmumiem; ticēsim tam, kas „visur rakstīts”; turpināsim iedziļināties ziņu sižetos, populārzinātniskos portālos, to komentētājos un dzīvosim ar sajūtu, ka viss ir kārtībā, jo neko nevar panākt. Pilnīgi viennozīmīgi nevar, jo... nu, tā taču visi runā. Tātad – tā ir taisnība.

    Veiksmi un izdošanos!

    Edgars

  • sametis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    p3team -> es tajā darīšanā labprāt piedalītos/kādu info atšautu man uz emailu? Edgaram-> katram jādara savs darbs pēc sirds patikas :) / tēmu šo turpināšu:)

  • TT-80 (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Lai tik veicas. Ja arī aplauzīs puiši savus radziņus, tad zinās to iekšdrēbi. Lai gan palasoties šo te E.R. penteri, var just ka jamam galvā arī neliela optimisma skābputra iebiezējusies.

  • sametis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Es būtu noskumis- ja neizdotos :( (noteikti šai tūrei ir gari priekšdarbi).

  • (dethecrator) @ 24.12.2011 - 03.33

    Rakovski — es tev atbildēju arī trūmetālā vēl pāris rinkopas :)

    Sameti — nu par D-Amerikas metāla pagrīdi tev toč nav taisnība. Man pat ir pāris plates kolekcijā no Peru BLACK ANGEL, tā kā mēs klausāmies arī Venecuēlas, Kolumbijas un Peru ražojumus, ne tikai brazīļu slavenās grupas :)

  • sametis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Atsevišķi cilvēki klausās arī no tālām zemēm nākošo karamākslas žvadzināšanu. Bet... ne "masās".