Nacionālie dārgumi: SKYFORGER - Pērkoņkalve / Zobena dziesma

(Raksta Dethecrator) Pienācis laiks uztaisīt arī kādu apskatiņu ne tikai par aktuālajiem albumiem un koncertiem, bet arī atskatu uz to, kas bijis kādreiz. Ja Dieviņš un Pērkons, un Laima dos, tad šim kādreiz sekos arī varbūt vēl kāds!

Desmit gadi pagājuši, kopš SKYFORGER ielika lielāko stūrakmeni savā attīstībā kā mūziķi un parādīja tautai savas darbaspējas, vienā gadā izlaižot divus albumus — pie kam radikāli atšķirīgus! Bet, atskatoties uz veco laiku sasniegumiem, svarīgākais pa šiem gadiem ir izrādījies pilnīgi kas cits!

Ļautiņi, kuri progresē savās profesijās un nozarēs, bieži vien pēc tam konstatē, ka ir viens tāds gads, kad viņi ir visvairāk iespringuši, un sāk parādīties pirmie būtiskie darba rezultāti, kas ieliek stingru pamatu turpmākai nākotnei. Bieži citēts piemērs šajā sakarā — kad Alberts Einšteins bija nīkulīgs un slikti apmaksāts klerks Šveices patentu birojā, kuru negribēja vispirms pieņemt pastāvīgā darbā, bet pēc tam atteicās piešķirt jebkādus paaugstinājumus, viņam kaut kā izdevās viena paša 1905. gada laikā publicēt gatavu izskaidrojumu gan Brauna kustībai, gan fotoelektriskajam efektam, gan speciālo relativitātes teoriju, gan arī tagad tik slaveno E = mc2 formulu. Līdzīgi arī viena folkmetāla grupa ar mūžam nestabilu sastāvu un aizņemtību visādos pamatdarbos spēja vienā gadā izlaist divus pamatīgus melnus, pēc svaiga vinila smaržojošus dzirnakmeņus. Pēc tiem Latvija vairs nekad nebija tāda, kā agrāk.

"PĒRKOŅKALVE" tika gaidīta ar lielām cerībām, jo pagrīdes mūzikā visi ir pieraduši — uzrodas talantīgas un perspektīvas grupas, kuras dažādu objektīvu iemeslu vai pašu jobnutijuma dēļ pajūk. Ar bažām fani gaidīja, ka tikai līdzīgs melnais kaķis nepārskrien ceļu arī DEBESU KALĒJIEM. «Pērkoņkalve» parādīja — šie vīri, par laimi, turas uz ceļa gluži kā senlatviešu, lībiešu, ordeņa un arhibīskapa vīru apvienotais pulks, kad jāiet postīt Pleskavas puse vai kārtējo reizi aizstāvēt Narva no krieviem, kas nāk darīt tieši to pašu. Divu albumu izlaišana vienā gadā bija labs piemērs visiem citiem jaunajiem kolektīviem (un vecajiem arī!), jo uz to brīdi darbību bija pārtraukuši pat tādi deviņdesmito koncertdzīves stabilie elementi kā HEAVEN GREY. Kā mēs visi zinām, tādas dziesmas kā "Gada īsākā nakts", "Kad Ūsiņš jāj" un "Migla, migla, rasa, rasa" ir kļuvušas par SKYFORGER dzīvo koncertu favorītiem.

http://www.youtube.com/watch?v=LEoVXOK9TE4

Bet visas Latvijas kultūras plūdumā pat lielāka nozīme bija "ZOBENA DZIESMAI". Latvijas fantastiski bagātā un neparasti daudzveidīgā folklora uz "Zobena dziesmas" iznākšanas brīdi atradās divu gadsimtu ilgas lejupslīdes zemākajā punktā. Tagad jau pat grūti atcerēties kaut vai tikai deviņdesmito gadu gara nabadzību, kad koncerti, mūzikas ieraksti, grāmatas un filmas bija pavisam mazā skaitā, un arī tas, kas notika, bija dažkārt grūti pieejams dārdzības dēļ. Saknes šim folkloras pagrimumam sākas vēl Vecā Stendera laikā — lai arī Johans "Vecais" Stenders bija ievērojams rakstnieks, zinātnieks un sabiedriskais darbinieks, viņam (kā jau baltvācietim) nebija saprotama tautasdziesmu nozīme. Saukādams tās par "blēņu dziesmām", viņš (lai arī labu gribēdams!) latviešu nācijas vidū ieperināja vācu šlāgerdziesmas, kas sāka konkurēt ārā tautasdziesmu žanru.

Situāciju pasliktināja dziesmu svētku tradīcijas ieviešanās: pirmie Dziesmu svētki ieviesa nebijušus patriotisma uzplūdus un savas varēšanas apziņu visā latviešu tautā, taču svētku ideju kā tādu Rihards Tomsons bija noskatījis no baltvāciešiem (kuri savukārt to bija pārņēmuši no Oktoberfest-veidīgiem sadziedāšanās un sadzeršanās pasākumiem "Vētru un dziņu" laikmeta Vācijā). Iznākumā latvieši nosprieda, ka vajag visiem tautas koriem tolaiku Vidzemē, Kurzemē un Vitebskas guberņā vienotu repertuāru, kuru zinātu visi, lai var pēc tam Dziesmu svētkos vai citos gadījumos sadziedāties. Jurjānu brāļi, Baumaņu Kārlis un citi tolaiku dziesmu autori sarakstīja dziesmas, kam ar latviešu kultūru nebija pilnīgi nekāds sakars — un šī tradīcija rakstīt absolūti nelatviskas dziesmas, lai pēc tam uzdotu par latviešu folkloru, iegājās. Tādi gabali kā "Stādīju ieviņu", "Kur tu skriesi, vanadziņi", "Skaisti dziedi, lakstīgala!", "Aiz kalniņa balti bērzi", "Precēj' mani precinieki" un daudzas citas demonstrē vāciski smagnēju melodiskumu, apnicīgu mažora skaņkārtu iepriekšparedzamību un vienveidīgu emociju gammu, kas neļauj nekādas personiskas saturiskās un psiholoģiskās interpretācijas iespējas. Sakars ar folkloru šim žanram ir tikpat liels, cik deviņdesmito gadu kuriozajiem mēģinājumiem miksēt EBM elektronisko kačku ar folkloras tekstiem: tikai tik, cik no tautasdziesmām nosperts teksts, kas pie tam iedziedāts nevīžīgi. Autentiskā folklora palika tikai pašu cilvēku atmiņā un plašākā sabiedrībā parādījās tikai retumis.

http://www.youtube.com/watch?v=8YdBgbjXJ-Q

Abi pasaules kari, 15.maija režīma autoritārisms ar saviem masu pasākumiem, vēlākais padomju naids pret latviskumu (pat Jāņus aizliedza svinēt vienu laiku!), masu un popkultūras ierašanās ikdienas sadzīvē līdz ar "Raimonda Paula vecajām dziesmām" arvien attālināja ikdienas cilvēku no savām folkloras saknēm. Deviņdesmito gadu juceklī folklora palika iepriekšējā veidolā un atkopās lēni: folkloristikas un nopietnas pētniecības vietā parādījās visādi Pokaiņu izdomājumi, no ārzemēm nāca iekšā lieratūra par to dīvainību, ko viņi paši sauc par "dievturību" (tā ir pseidokustība, kura pat vienlaik mēģināja savu pseidovalodu izveidot, radot tādus īstenībā neesošus un nekad nepastāvējušus jēdzienus kā "labietis", "krīvs", "zemlikas", "dievaines" utt., un tad centās tos piedēvēt folklorai un vēsturei). Mūzikas priekšplānā parādījās IĻĢU un AUĻU stila postfolklora, pagrīde klausījās GRINDMASTER DEAD folkmūzikas un doom metāla kombināciju, kamēr radikāli pretējā kultūras spektra diapazonā ENIGMA rādīja paraugstundu visai pasaulei, uzbūvējot superhitu "Beyond the Invisible" uz folkloras kopas RASA izpildītās Rendas tautasdziesmas "Sajāja bramaņi". SUITU SIEVAS un VILKI (no kuriem atdalījās sievu kopa VILCENES) arvien kā bija, tā palika minoritāte. Turklāt pirms failu apmaiņas ieviešanās arī šos pašus nedaudzos autentiskās folkloras pārstāvjus maz kas bija dzirdējuši.

http://www.youtube.com/watch?v=f8mMWh62XpU

Tieši "Zobena dziesma" ir tas albums, kas pievienojās kolektīvajiem centieniem un palīdzēja atgriezties atpakaļ pie īstās, autentiskās folkloras bez dažādiem vēlāko gadsimtu piemaisījumiem. Protams, arī visiem šiem piemaisījumu žanriem, ieskaitot stīvo, pseidotautisko kora dziesmu, ir tiesības pastāvēt — tieši tāpat kā folkmetālam, pagānmetālam, blūzam, vikingmetālam, neofolkam, martial industrial un visiem pārējiem žanriem, kas vairāk vai mazāk atvasinājušies no savu valstu folkloras dažādajiem periodiem. Tomēr ir labi, ja cilvēki uztur dzīvu un zaļu arī autentiskās, vēsturiski pamatotās folkloras tradīciju, un tieši to DEBESU KALĒJI darīja ar "Zobena dziesmu". Kopš tā laika parādījušies vēl vairāki ieteicami autentiskās folkloras albumi — TREJASMENS pagaidām vienīgais ieraksts, VILKAČU "Ko, kundziņi", apmēram puse no VILKU ierakstiem (attiecīgi tie, kuri attiecas uz senajiem laikiem, ne abu pasaules karu dziesmas saturošie). Šeit jāierindo arī OBSCURUS ORBIS albums: lai arī tas sastāv no kristīgās Rietumeiropas Viduslaiku mūzikas, tā tomēr ir mūzika, kas skanēja arī Livonijā — baltvācu un Rietumu tirgotāju apdzīvotajās pilsētās, tātad arī savā ziņā ir mūsu vēstures daļiņa!

Īstās, autentiskās folkloras pētniecība, restaurācija un atgriešana dzīvē ir visu minēto un arī šeit nepieminēto kolektīvu (ieskaitot seno cīņu klubus) kopīgs nopelns un panākums. Pirms desmit gadiem, citu ierakstu starpā iznākot "Pērkoņkalvei" un "Zobena dziesmai", kopīgiem spēkiem tika panākts lūzums: tagad atkal folklora ir folklora un tās atvasinājumi ir atvasinājumi!

Bet kas tad bija pati Pērkoņkalve? Iespējams, ir bijuši vairāki objekti ar šādu nosaukumu, bet Pērkoņkalve bija milzīgs akmens Liepājas ezera ziemeļu galā, pie Bātas muižas un Pērkonu mājām. Bijusi arī ezerā senāk sala ar šādu nosaukumu, kura pirmoreiz minēta kādā dokumentā jau 1300.gadā ar latīniski uzrakstītu nosaukumu Percunecalve. Apkārt — Svēts ezers, Svētā upe, Pērkonmuiža, Pērkonbirzs, minētās Pērkonu mājas. Pats Pērkoņkalves akmens bijis nelielas lauku pirtiņas izmērā (gan ne tik milzīgs kā Nīcgales Lielais rekordakmens), kuram neatminamos laikos zibens izspēris robu vienā galā, un kopš tā laika robs tika izmantots par Pērkona upuraltāri. Blakus bijušas akmenī iekaltas zīmes. Cara laikā, 1841. gadā būvējot šoseju Grobiņas — Liepājas posmā, akmens pagadījies ceļu būvniekiem pa kājām un diemžēl saspridzināts. Taču leģenda nekavējoties turpinājās: no šī akmens gabaliem izgatavoti Liepājas robežu stabi, un, kamēr kaut viens no šiem stabiem pastāvēšot, arī pati Liepāja nezudīšot! (Šie un citi fakti lasāmi Jura Urtāna un Valērija Petrenko pētījumu apkopojumā "Grobiņas arheoloģijas pieminekļi", kas pieejama Valtera un Rapas grāmatnīcā par Ls 2, internetā šeit: http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/?shop_id=380976 — grāmata aptver visu Grobiņas novada senatni no VII gadsimta, ne tikai Pērkonkalves periodu.)

http://www.youtube.com/watch?v=altdP5cKAI4

www.skyforger.lv

Komentāri: