NILE Rīgā: ar lauzni kašāja deniņus gandrīz miroņiem (recenzija)

25. februāra vakars - "Melnās Piektdienas" klubā atkal viens nāvinieciskas mūzikas cirvja tēsiens. Ne tikai virsrakstā minētie, bet leģēts mūzikas mākslinieku četrinieks - PRESSURE POINTS, BIBLE BLACK, MELECHESH un NILE - gādāja, lai mironīgās skaņu straumes neapklustu vismaz vairākas stundas...

Jāsaka – grūti gan rakstīt par šo koncertu. Ne jau tamdēļ: ka arī šai reizē patiesā kara māksla dārdinājās no podesta puses. Bet tamdēļ, ka viss "ap mūziku" ir vienveidīgi. Pagaidām nečolējot cauri pašu vakara uzgrāvēj-mākslinieku sniegumam – viss pārējais iesaiņojums ir jau jūtami prognozējošs. Publikas maz..... Lai gan šajā reizē tiek vēstīts par 200 biļešu izpārdošanu, tomēr tas ir – noiets etaps mūsu Latvijas koncertu dzīvē.

Tai pašā naktī satikts censonis no Kijevas (tā, kas Ukrainas galvaspilsēta...), arīdzan dalījās informācijā – ka "mums teju kā pie jums". Ar to domājot, ka arīdzan tur - publika pārēdusies no šās informatīvās čupas. Kamdēļ tad vispār vilkties uz pasācieniem, ja jau reiz mūzikas skaņas caur "tīklu" pieejamas par baltu velti? Kad reiz viss ielejas teju kā ar karoti mutē, atliek tikai nesakošļājot norīt pa tiešo.... Esam kļuvuši vismaz šajā ziņa patiesi globāli.

Šādas pārdomas tomēr patīkami atsvaidzināja vārdi, ko jūsu padevīgais kapraču kalps sadzirdēja no MELECHECH mūziķiem, ar kuriem sanāca parunāties vēl pirms grāvējakordi panesās no debesu velvēm. Līdzās tam, kad "fine, fine..." vārdiem tika noraksturota Rīga (kuru tā arī pa īstam redzēt nedabūja), tad nu pasūkstījās par vai pusmetru biezu ledus slāni, kas klājot ceļu vēl igauņu pusē. Atgādinot redzēto video, kur šās pašas tūres ietvaros kaut kur uz Polijas-Vācijas robežas nomuka tas fatālais ritenis, mūziķi attrauca "that was funny". Piesaucot arī "cāļus" (laikam ar to domājot ceļu remontētājus, kas arī TUR nezin – kā ceļus savest kārtībā), un arī to, ka nolaida ūdeni turpat sniegā aiz servisa darbnīcas durvīm.

Bet pašu vakara galveno frāzi mākslinieki piesauca tai brīdī, kad netieši uzzināja – kad skatītāji šai vakarā varētu nebūt arī daudz. Frāze sekojoša: "kārtīgam mūziķim jāizliekas uz āru par visiem 100% arī tad, ja zālē vien daži vai daži desmiti publikas ir...". Ko tad vēl vairāk, kā tikai uz jaunām uzvarām un uz jauniem pasācieniem, kur vēlreiz nokaitētas ir arī Latvijas "metālgalvas", kurām nu būs pārskatāmā nākotnē jādzīvo dzīvo koncertu badā (ko gan nevarēsim teikt par onlaina "tīkla" aktivitātēm...)....

===

Un tā nu reiz tai vakarā atnāca nevis 10, bet visas "200 trakmūzikas galvas" (vismaz par tādu pārdoto biļešu skaitu vēstīja organizatori). Tad nu piecu pieteikto brigāžu vietā bija četras. Norvēģijas GOAT THE HEAD nezkādu iemeslu pēc nebija.

Sākās viss ar PRESURE POINT (Somija). Kā jau vismazāk – pazīstamajiem, šamējiem tika "prieks" ieskandināt visu pasācienu. Viss sakonfigurēts līdz minūtēm, tad nu nācās vēl patukšā zālē (vēl viena slikta "tradīcija" – skatītājiem ierasties vien uz beigām, arī šai reizē bija spēkā). Sanāca kaut ko progresīvu (ar taustiņiem), kaut ko regresīvu, kaut ko meklējošu. Kaut ko no visa kā pa drusciņai. Labi vien ir – kad "jaunajiem" tūre jāizbraukā, tad arī pieredze rodas. Tad arī pamanīti, tad arī pamazām noslīpējas tā skatuves dzīve. Lai gan, pagaidām esot mazpazīstamo rangā – vēl ir iespējas arī uz skatuves brīžiem eksperimentēt. Eksperiments sanāca skaļš, daudz un dažādu skaņu jūklis nepilnu 40 minūšu garumā. Protams, šo pavasarīgo rosīšanos neviens nepamanīja, nedaudzie skaņu baudītāji malkoja alu vairāk pie letes, pirmo (no "noslīcināto kucēnu") ņemšanos vien ievērtēja garāmejot.

Tad jau BIBLE BLACK (Zviedrija) – jau augstāks pakāpiens skanošajās velvēs. Šovs nostrādātāks, tad nu izdevās nobliezt vienmērīgāk. Un jau ... pārdomātāk. Jaušama drusku lielāka skatuves pieredze. Lai arī daža instalācija parādījās uz skatuves – tomēr drinks (negāzēts) dziesmu starpā rīklēs ielējās IERASTĀM kustībām. Ierasti – un vispār jau tas trakmetālu bandu galā ir standarts – bija intro. Intro: tā vispār ir kāda netverama kustība, kad beidzot pašiem un karsējiem skatuves līnijas otrajā pusē – ir jākoncentrējas kārtējam koncerta nogriezienam. Vislabāk: ja intro neizrādās tā gaišākā/tumšākā nošu līnija visā uznācienā. Šoreiz neizrādījās - un BIBLE BLACK rosījās ne pa jokam, vēl vairāk iekarsējot arīdzan caur starpspēlēm starp "war-death" vārtiem. Starpspēles kaut ko atgādināja no kādas nezināmas džungļos esošas tautu motīviem. Vispār tautiskie motīvi rullējās cauri visa vakara drāzējumam...

Nu jā - un arī slavenie MELECHESH (Izraēla/Nīderlande) raisīja "tautiskas" pārdomas. Kā izrādījās – ietekmējušies no Mezopotāmijas dziļajām ielejām. Kur visāda reliģija radusies, un no kurienes tādu mācību vēsmu izkaisījušās pa visu pasauli. Jau šās vienības laikā radās paurī vīzijas – kad zem smiltīm mūmijas guļ, un nu tām laiks piecelties augšā. Un ar lauznīti dažiem paurus pakasīt tā nevāji. Un caur karamākslu, kuru jau vismaz šim rakstītājam neprasas iegrožot kādos stilu rāmjos, nav vajadzīgs. Labāk šīs tuksneša vēsmas un smagās smiltis birst pa gaisu visiem vēl labu laiku pirms mēs visi ieguļamies kapos, lai šos un ne tikai šos varētu ... turpināt baudīt jau aiz melnās strīpas.

Un tad jau NILE (Savienotie Štati)... bez sagatavošanās pa iestaigātu ceļu nodeva sukas – kā visas trīs iepriekšējās komandas kopā ņemot. Protams, protams... dzelži bija pieskaņoti šiem, gaismas pieskaņotas šiem, gaisotne pieskaņota šiem. Un ~70 minūtes (pēc saraksta, kas skaņu operatoram karājās netālu no pults) noblieza. Protams, masīvais skaņu velmējums rullējās gari un nepiespiesti. Tika atskaņota lielākā daļa no viņu pēdējā albuma "Those Whom the Gods Detest" apcirkņiem. Viszēvelīgākās ... bija sajūtas. Viss brīvi, viss bez liekiem kompleksiem un bez aizķeršanās. Vienkārši, kas reizē arī sarežģīti – kā uz karstas pannas pa lauzni. Pa smadzenēm tiešā veidā, smadzenes – kurās ir krietni vairāk rievu (radušās dabīgi un ne ar lāpstu iecirstas) šis vakars iecirtīsies domu garojumos, ar atmiņām nākamās pirmdienas rītā. Kapājiens bez spraugām un bez jebkādām nevajadzīgām novirzēm plānajos līrikas kaktos. Ja jau reiz tā kule jāpiepilda, tad līdz galam un ar kaudzi. Kaudze, kas slejas pāri koku galotnēm un dārd arī aiznākamajā mūžamežā...

Visu nepateicu... bet tiem kas nebija tur, video:

Vēl dažus video skatāmies Suhanovsky "youtube" kanālā...

http://www.youtube.com...

Komentāri:

  • TT-80 (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Bija labulabais koncerts. Nile nodeva itkā pati Mūmija būtu pie bungām!