No līmes ostīšanas līdz plaģiātam: Rolšteina jaunā rokopera «Stokholmas Sindroms»

(Raksta Dethecrator) «Stokholmas Sindroms» — Kaspara Rolšteina mūzika, Regnāra Vaivara režija: avangardisks iestudējums Andrejsalā, kurā tiek ņirgts par mūsdienu sviestaino pasauli. Karametāla.lv apskatnieks bija to pavisam nedaudzo vidū, kam tika dota iespēja aplūkot jauniestudējumu pat vēl pirms oficiālās pirmizrādes, kas notiks svētdienas vakarā.

Izrāde notiek vienā no Andrejsalas rūpnieciskajiem korpusiem — mājā, kur dažādu kantorīšu un noliktavu vidū atrodama arī tukša telpa aptuveni «Melnās Piektdienas» izmērā. Sižets veidojas no psihodēliskas ironizēšanas par mūsdienu pasauli: ir globālā elite, kas apdullinās ar līmes ostīšanu, un ir vispārējā sabiedrība, kas pamazām iet bojā (bet ne no līmes ostīšanas). Programma vēsta, ka «darbība risinās Stendē, Rīgā un Kosmosā, un līdztekus citiem varoņiem, skatītājiem būs iespēja just līdzi arī pusdievu — Abāsa un Volfovica piedzīvojumiem.»

Rokopera vai drone-opera?

Kam rokoperas žanrs saistās ar bezzobainu mūziku, kuru izpilda stīgu orķestris un aiz pārpratuma pieaicināts ģitārists un bundzinieks, šeit nenāksies vilties. Rolšteins visu skaņas celiņu sarakstījis drone doom žanrā, pats spēlē basu un izpildīšanai pieaicinājis ģitāristu Viesturu Slavu (DZELTENIE PASTNIEKI, 19 GADI PIRMS SĀKUMA), flautisti Gunu Paulu, perkusionisti Ievu Altrofu un kādu Jēkabu Voļatovski, kurš spēlē tādus instrumentus kā, piemēram, asfalta drupināmo perforatoru.

Piebilde — lai arī pie zāles karājas uzraksts, ka personām ar vājiem nerviem un slimām iekšām jālieto ausu aizbāžņi, faktiski mūzika tomēr bija drusku par klusu. Acīmredzot tāpēc, lai varētu saklausīt vokālās partijas, kuras šajā stāstā mazāk palīdz izsekot sižetam, vairāk pastiprina kopējo spokaino iespaidu.

Vieni vienīgi sliktie tēli

Operas horeogrāfiju Regnārs Vaivars ir pārdomājis līdz viņam raksturīgajām detaļām. Pirmkārt, darbība notiek nevis uz skatuves (tās vietu aizņem mūziķi), bet gan visā telpas apjomā. Visi tēli savas partijas izpilda, braukājot pa zāli ar tādām kā celtniecības stalažām uz ritentiņiem — manuprāt, ļoti izdevusies metafora mūsdienu sabiedrības pastāvīgajai mobilitātei, kas neļauj iesakņoties nevienā vietā.

Otrkārt, uzvedums ir pārbāzts ar dažnedažādiem tēliem, no kuriem visi ir sliktie. Ebreju un arābu fundamentālisti, kaut kādas «Allāha līgavas», Kukluksklans, nīkulīgi vietējie «bāleliņi» — šiem tēliem netiek likts pretī kāds gaišs vai vienkārši spēcīgs tēls. Tāda vietu aizpilda BDSM alūzijas. Pārējie rekvizīti — auļojošas zirgu galvas no Laimīgo Poniju Zemes, milzīgi, ļengani plīša dārzeņi, pierīšanās aina ar miltiem un jēlām pankūkām utt. nobāl brīdī, kad sākas pagānisks riņķa dancis ap griestus balstošu kolonnu, dejotājiem esot kopā sasietiem ar pretīgu plastmasas maisiņu virteni. (Nu, vai es jums neteicu, ka šī izrāde ir jāredz!)

Treškārt, dekorācijas pamatā sastāv no ļenganām, ļumīgām ļerpatām, kas taisītas no plastmasas maisiņiem un ir reāli visur — gar zāles malām, gar kolonnām, skatītājiem pa kājām un aktieriem ap galvu un gurniem. Tā kā sadīrāto maisiņu grēdas pārsvarā ir baltas (daži pa vidu mētājošies melnie atkritumu maisi ir piepūsti), sākumā rodas asociācijas ar slimnīcas palātām, bet uz izrādes beigām Getliņu skats jau kļūst neatvairāms.

Visvairāk ieinteresēja sīkie elementi — solistei piekabinātais asins plazmas maisiņš, velosipēdu pumpji, aktieru raustīšanās mirstošu zivju konvulsijās izrādes beigās utt. Taisni brīnums, cik šādi sīkumi spēj būt iedarbīgi.

… un tagad par plaģiātu…

Tuvojoties izrādes kulminācijai, auss pēkšņi uztvēra ārkārtīgi pazīstamas skaņas. Izsakoties īsi, Rolšteina sacerējuma grande finale ir nekaunīgs un brutāli neslēpts plaģiāts: patiesībā tā ir SUNN O))) dziesma ar Attilas Csihara (MAYHEM) tekstu — «Big Church (Megszentségteleníthetetlenségeskedéseitekért)» no aizpagājušā gada albuma «Monoliths and Dimensions». Atšķirība tikai tāda, ka oriģinālā Attila dzied ungāriski. Savukārt klāt pieliktais triecienurbjmašīnas troksnis aizdomīgi izklausās pēc idejas, kas dzirdama tās pašas SUNN O))) 2007. gada platē «Oracle» (konkrēti — gabalā «Belülről Pusztít»).

«Stohkolmas Sindroma» programmiņā minēts, ka visas mūzikas autors ir Rolšteins, un nekur — ne drukātajā, ne internetā publicētajā variantā — nav minēta neviena atsauce uz Andersona/O’Malleja skaņdarbu, ka tas būtu (piemēram) pārstrādāts, izmantots vai kā tamlīdzīgi. Tā kā plaģiāts paliek plaģiāts!

SUNN O))) gabala oriģināls:

Biļetes: http://www.bilesuservi...

Komentāri:

  • Dainis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Pārsūtīt šo te vajag uz kādu no lielajiem tabloīdiem.

  • Raitis Sametis (sametis) @ 24.12.2011 - 03.33

    Tabloīdi šo var pārpublicēt :) (protams, ar attiecīgo atsauci)...

  • (dethecrator) @ 24.12.2011 - 03.33

    Turpat jau bija arī cienījamais Rudaks-san. Tikai šis teica, ka nepārzinot drone tik labi, lai uzķertu plaģiātu. katrā gadījuma ziņas nodotas viņam ir, lai tagad mēģina likt iekšā!

  • Rolsteins ir parazīts (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Rolsteins, pats par sevi, ir parazīts. Bet šis Sunn O))) Big Church ar visu nosakumu ir plaģiāts no Mesiana Apparition de l'Eglise éternelle http://www.youtube.com... Kur var nokačāt Rolsteina versiju?

  • fleera (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    šitādas 5 notis jau jebkurš var izdomāt.. ir pasaulē miljoniem vienādu gabalu ar vienādām harmonijām :D