Nost ar līķakrāsu, dzīve ir raiba: KISS OF THE DOLLS — “I Wanna Be”

(Raksta Dethecrator) Pēc ilgākas domāšanas un spriešanas Metālmūzikas Gada Balvai tomēr pieteikts arī KISS OF THE DOLLS otrais albums «I Wanna Be». Vai bija vērts tā darīt?

Visi zina: otrais lielais darbs jebkuram māksliniekam ir lielāks pārbaudījums nekā pirmais. Tā ir gan pilnmetrāžas filmu taisītājiem, gan ikkatram dzejniekam un prozaiķim ar savu otro grāmatu, un tas pats zīmējas arī uz muzikālajiem kolektīviem. Ja pirmo lieldarbu vienmēr dzen uz priekšu jaunības entuziasms un vēlme izzināt, apgūt procesu, turēt rokā gatavo darbu, un pārsteigt visus, ko pazīst, ar kārtīgi nostrādātu rezultātu, tad ar otro piegājienu ir jāsaspringst pamatīgāk. Publika jau drusku tā kā ielāgojusi, uz ko tu esi spējīgs, tuvākie līdzcilvēki arī zina tavu līmeni, un galu galā pašam gribas izdarīt vēl labāk, lai pierādītu progresētspēju. Ar šo uzdevumu KISS OF THE DOLLS tikuši galā ar atliektiem galiem!

Lai nu ko, bet ironijas (un pašironijas) daudzums KISS OF THE DOLLS darbībās plūst pāri malām, jau sākot ar albuma intro: tas ir tik drūms un skābs, ka gribas jau skatīties — vai tikai gadījumā «I Wanna Be» albuma kastiņā nav bijis iejucis iekšā FRAILTY «Melpomenes» disks, kurš tagad kļūdaini griežas lasītājā. Tomēr nē: ar otro gabalu «Prezidents» aiziet Šekspīra tipiski smīnošais falseta vokāls. Titulgabals ir no tiem, kas pamanās aizķerties atmiņā (lipīga dziesma — pozitīvā nozīmē), un tālāk «Summer Rain Blues» parāda — šī grupa spēj arī nokāpt no pašu uzņemtās «bling bling glam» stila taciņas un uzspēlēt ko sirdij tuvāku, blūzīgu vai grūvīgu. Skan ne tikai latviešu un angļu, bet arī krievu mēle, pie kam ar briesmīgi latviski akcentu. Kas gan KISS OF THE DOLLS netraucē — tā kā šī mūzika nevienu brīdi nav bijusi domāta īsti nopietni, tad arī piekasīšanās par akcentu būtu nevietā. Teksti ir asprātīgi visa albuma garumā, līdz pat «Ziemassvētku rokenrolam».

Astoņdesmitajos klasiski izglītotā pianista, deviņdesmitajos par bandītu kļuvušā, divtūkstošajos par glamrokeri pārtapušā Šekspīra apzināti odiozais publiskais tēls un tīšuprāt karikatūriskā dziedāšana/ģitāras džumbāšana parasti atstāj ēnā tos trīs jauniešus, kas viņam atrodas blakus — soloģitārists, basiste un bundzinieks ir pusi jaunāki par grupas dibinātāju, veidojot to profesionāli spējīgo un jauneklīgi aizrautīgo pamatu, bez kā KISS OF THE DOLLS nebūtu nekas. «I Wanna Be» patiesībā ir vairāk liecība viņu spējām, ne tikai grupas līdera ieguldītajam darbam, kurš izpaudies arī pārdomātā producēšanā, video uzņemšanā un organizatorisko lietu kārtošanā — patiesībā šis albums ir viens no tiem, kas radies nevis nejauši, bet gan kā apzināts solis grupas attīstībā. Ne jau tikai RELICSEED apzināti veido savu karjeru: droši vien tieši šādai teatrālai glamroka grupai ir jo īpaši vajadzīgs apzināti turēties uz ceļa un virzīties uz priekšu, citādi grupai būtu viegli noticēt pašu mūzikas sludinātajai tusēšanai, brīvajai mīlai, reibuma spēkam un citiem tādiem patīkamajiem kavēkļiem, kas viegli ievelk sevī.

Tiem, kas nav dzirdējuši, jāzina — albums (neraugoties uz savu it kā nenopietno saturu) ir noproducēts pareizi un pamatīgi. Šis CD ir rekomendējams kā laba dāvana, bet tikai tad, ja dāvanas saņēmēja atbilst šādiem kritērijiem: (1) viņa māk baudīt dzīvi; (2) viņai ir humora izjūta.

Vērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (8 galvaskausi)!

http://www.youtube.com/watch?v=agPHalpQND0

«Ziemassvētku rokenrols»

http://www.youtube.com/watch?v=JgOY3RcdsCs

«Dedicated to Nightflies»

http://www.youtube.com/watch?v=fKvff-_QFwE

«Ziemassvētku rokenrola» taisīšana

Komentāri: