Pie Urālu recidīvistiem ar Kalašņikovu rokā un Liepājroku sirdī: PĒRKONA bundzinieka jaunā grāmata «Cietumsargs ar bungu kociņiem»

(Raksta Dethecrator) No cietumnieku mēģinājumiem viņu noslepkavot Viduskrievijā līdz koncerttūrei pāri visai Amerikai jau pēc gada — uz tādiem dzīves pavērsieniem grāmatā «Cietumsargs ar bungu kociņiem» atskatās Ikars Ruņģis. 

Jaunā grāmata iedalāma divās galvenajās saturiskajās sadaļās: pirmo pusi veido tie piedzīvojumi, kurus padomju armijas dienestā paspējis piedzīvot Ikars Ruņģis (PĒRKONS, MONRO, KRISTAPS GRASIS BAND). Dzimis un audzis Madonas rajona Kusā, viņš kopā ar labāko draugu Zigfrīdu Muktupāvelu nokļuvis mācīties Liepājas mūzikas skolā, jo Madonā uz vietas nav bijuši specifisku priekšmetu pasniedzēji. Īsi pirms beigšanas Ikaru Ruņģi sasniegusi pavēste par iesaukšanu — pateicoties pedagogu atsaucībai, viņš sarunājis nolikt eksāmenus ātrāk un līdz ar diplomu pat saņēmis nosūtījumu uz jauno darbavietu (vadīt kādu lauku kultūras namu), kad «parāva krievos». 

Tā kā PSRS bija visvisādi militārie formējumi, tad dienesta gaita tajos ievērojami atšķīrās. Ikars Ruņģis, dzejnieks Viks un vēl daudzi latvieši trāpīja uz t.s. Iekšlietu karaspēku — apmācības ziņā tas neatšķīrās no armijas, taču Iekšlietu karaspēks bija pakļauts attiecīgi Iekšlietu ministrijai un tā pamatfunkcija bija cietumu sargāšana, izbēgušu recidīvistu ķeršana un viņu konvojēšana uz tiesu iestādēm, kā arī tiesas sēžu apsargāšana. (Vēl šodien Iekšlietu karaspēks kā atsevišķa ieroču šķira pastāv, piemēram, Ukrainā, kur zem Iekšlietu ministrijas uzraudzības dienē ne tikai cietumsargi, bet arī daudzi Nacionālās gvardes bataljoni, kas notur uz vietas teroristu ordas Donbasā.) 

Ruņģa trijos cietumsarga gados bijusi gan riebīga (jo lielākoties mazefektīva) militārā apmācība, gan kautiņi ar dienesta «biedriem», gan draudzība ar īstiem biedriem, gan cietumnieku sargāšana (kuri par atbildi centušies viņu un citus sargus pie izdevības novākt), gan gari konvoju braucieni arestantu pilnos vagonos. Pārsteidz ne tikai raitais stāstījuma stils ar hemingvejiski vienkāršām teikumu konstrukcijām, bet arī labestīgā attieksme pret notikumiem un sastaptajiem cilvēkiem — pat visādi nelieši netiek pieminēti ar sliktu vārdu, un cieņpilnu attieksmi no autora saņem pat tie, kas īstenībā to diez vai būtu pelnījuši. Šāda nobriedušu vīru attieksme pret dzīvi un tajā pieredzēto Latvijas literatūrā ir retums. 

Ticis mājās no Voroņežas, Čeļabinskas un tamlīdzīgām vietām, jaunais bundzinieks nav paspējis izlemt, ko darīt tālāk, kad klāt ir komponists Jānis Lūsēns: nesen Juris Kulakovs prasījis, vai padomā neesot kāds normāls čalis, kas pie tam spēlētu bungas, jo patlabanējais bundzinieks vairs nevarot izbraukāt no Pļaviņām uz mēģinājumiem un koncertiem. Kā pats autors atzīmē: uzsvars bijis liekams uz to, lai cilvēks sakarīgs, jo jebkuras prasmes var uztrenēt, kamēr iesīkstējušas personības iezīmes mainīt ir stipri grūtāk. Iznākums — PĒRKONS var lepoties, ka vairāk vai mazāk intensīvi spēlē nemainīgā sastāvā jau 35+ gadus. (Visi, kas paši spēlējuši grupās un piedzīvojuši sastāva maiņas dēļ grupas biedru dalbajobismiem, tagad reizē iesaucas: «Kaut tas Ruņģis mums to būtu pateicis agrāk!!!») 

Te sākas grāmatas otrā lielā daļa, kurā caur PĒRKONA prizmu redzam Latvijas neatkarības atgūšanu, pirmās iespējas koncertēt Rietumos, barikāžu laiku, pirmo opeļu un auģiku atdzīšanu no ārzemēm utt., un arī šeit autors saglabā savu lakoniski ietilpīgo stilu. Savā ziņā šis periods šķiet vēl dīvaināks un nesaprotamāks nekā cietuma sargāšana Krievijā — tur vismaz skaidrs, ka tas ir tālu, un tur dzīvei jābūt citādai, taču padomju pēdējo gadu realitāte Latvijā šodienas cilvēkiem šķiet dīvaina, jo tā norisinājās pie mums. Interesanti, ka «Cietumsargs ar bungu kociņiem» šķiet diezgan jautrs un raits pastāstiņš, kaut gan humors tīrā veidā te lasāms maz — sižets ar savu ātrumu un pozitīvo attieksmi pret aprakstītajiem cilvēkiem veido asprātīgo sajūtu tekstā. 

 

Dziesma: https://www.youtube.com/watch?v=Fw-7NU13ZWU 

 

Interesanti, ka PĒRKONAM jau astoņdesmito vidū bijušas elektriskās bungas ar MIDI izeju, jo pilnvērtīgi apskaņot akustiskās bungas izrādījies neiespējami, pārbraucot no vienas estrādes uz nākamo katru dienu. Grupai jau visus padomju gadus bijis lieliski ieeļļots kolektīvs ar savu menedžmentu, palīgiem, apsardzi: te paraugu var smelties arī šolaiku mūziķi! Līdz pat tādiem sīkumiem kā, piemēram, menedžeris nereti pirms koncerta sameklējis ārpilsētas estrādei tuvāko lauku māju, samaksājis saimniekiem, lai tie vakarā sagatavo māksliniekiem svaigi vārītus kartupeļus un sacep karbonādes. Tādas it kā nelielas detaļas vienlaikus padara Ikara Ruņģa stāstu taustāmu, autentisku. 

Naratīvs apstājas drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad dzīve pamazām sāka iegūt tādu izskatu, kādu pazīstam to tagad, tāpēc šī grāmata dod ieskatu tajā padomju dzīves un «perestroikas» gadu «eksotikā», ko esam varējuši laimīgi aizmirst. Turklāt «Cietumsargs ar bungu kociņiem» nav parasta atmiņu grāmata par sen pagājušajiem laikiem, kurā tiek glorificēta pagātne vai (paša autora acīs) padarīti svarīgi veci sadzīviski sīkumi — Ikara Runģa grāmatas centrā vairāk ir cilvēku raksturi un to izdarītās izvēles vai nu personisku pārmaiņu (mācības, nokļūšana dienestā, ģimenes dzīve), vai lielu vēsturisku pārmaiņu (Atmoda) priekšā. Paralēli kā vārdos reti izteikts, bet visu laiku klātesošs caurviju motīvs ieskanas arī salīdzinājums ar mūsdienu dzīvi un to, cik normāli varam justies tagad. Ja vien paši to izvēlamies! 

 

Vērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (8 galvaskausi!) 

 

Šī un citas jaunās grāmatas — goda vietā ikgadējā Latvijas Grāmatizstādē šajā nedēļas nogalē Ķīpsalā (no piektdienas, 1. marta, 11:00 līdz svētdienas 16:00), paralēli izstādei SKOLA 2019 blakus hallē: 

https://www.diena.lv/raksts/kd/gramatas/talka-sirdi-un-smadzenes-14215048

Apskats par gleznotāja Bērziņa sarakstītajām ektoparazītu pļurzām: 

https://karametals.lv/zinas/tavs-prats-iestieg-paradimensijas-ektoparazitu-plu-978/

Komentāri: