Pieci s-dīgākie un nejēdzīgākie albumi — 2011

(Raksta Dethecrator) Laikam norokami kapenēs? Varbūt komentāros pievienojiet vēl kādus, kas šeit nav minēti?

5. RUSSIAN CIRCLES — Empress

Čikāgas postroka/postmetāla pagrīdnieku instrumentālais trio (kuram ar Krieviju nav nekāda saistība — «krievu apļi» esot hokejistu treniņu vingrinājums uz ledus, no turienes nosaukums) piecu gadu laikā bija iekarojuši sev spēcīgu vārdu ar iepriekšējiem ierakstiem «Enter», «Station» un «Geneva». Tomēr šīgada «Empress» ir gan pašu, gan tādu grupu kā YEAR OF NO LIGHT, ROSETTA, A STORM OF LIGHT un daudzu citu līdzinieku iepriekš drillēto postmetāla paņēmienu klišejisks atgremojums — neko jaunu vai pat ne interesantu šeit neatrast. Plus vēl daudzās vietās skaidras mažora skaņkārtas, pārmēru garas akustiskās pasāžas, kuras šim žanram nu vienkārši nepiestāv. Neteiksim, ka megabaiti un vinila collas iztērētas pilnīgi lieki, bet drusku žēl ir.

4. LIMP BIZKIT — Gold Cobra

Neraugoties uz to, ka šī — vismaz uz papīra — sanāk pa druskai «latviska» grupa, tomēr savs fujs jāizsaka. Ja atceramies, hronoloģiski iepriekšējais LIMP BIZKIT ieraksts bija politiski uzlādētais, Džordža W. varas gadu paranojas inspirētais «The Unquestionnable Truth Pt. 1»: tas parādīja, ka pat tādi jampampiņi, kas visu mūžu drillējuši «džampdafakap» ķēmības priekš jauniešiem, spēj sarakstīt arī īstu vīru cienīgu mūziku, ja vien grib.

Tomēr «Gold Cobra» ir tāds pats «džampdafakap» saldkrējuma izstrādājums, kādi bija trīs pirmie albumi — ar to atšķirību, ka šīgadējais ir neinteresants «džampdafakap» produkts. Atšķirībā no trim pirmajiem LIMP BIZKIT albumiem.

3. FIVE FINGER DEATH PUNCH — American Capitalist

Modernā thrash varoņi 5FDP trešajā albumā ir kļuvuši pamīkstāki un vērsuši savus skatus uz to pašu «džampdafakap» pusi. Varbūt gan tāds iespaids tāpēc, ka «džamdafakap» smaku pastiprina «oujēabitč» stila video un «šatapjūmazafaka» stila intervijas.

2. METALLICA/LOU REED — Lulu

Jau mēnešus divus nevienam nav atbilde uz jautājumu: nu no kurienes ellē ratā tādas garas, monotonas kompozīcijas, no izdomātas bābas perspektīvas sacerēti teksti un tā tālāk? Labi, varētu lamāt klausītājus par to, ka viņiem ir robi izglītībā, ja jau koncepts, kas bāzēts uz vācu ekspresionisma mākslas idejām, viņiem neko neizsaka… bet ja nu šoreiz klausītājiem ir taisnība?

Pie kam jāatzīst: ja «Lulu» būtu Lū Rīda soloalbums, tas būtu pavisam normāls Lū Rīda albums — katrā ziņā avangardistam Rīdam ir arī daudz trakāki. Bet kur tad METALLICA spējas? Hammetam, Truhijo, Ulriham ir nocirsta katram viena roka? Hetfīldam rīkle aizsieta? Tomēr šis ir gadījums, kad radošā ķīmija starp eksperimentālistu Lū Rīdu un mūžam spēkpilno METALLICA nav uzdzirkstījusi. Tas gan nav nekas slikts, ja plāni kādreiz nerealizējas — sūdīgi ir tas, ka viņi paši to nav pamanījuši un nav nolikuši gatavo albuma māsteru kādā patumšākā kaktā.

1. NARGAROTH — Spectral Visions of Mental Warfare

Gandrīz 20 gadus darbojoties uz BM skatuves un izlaižot virkni ar visās pasaules malās mīlētiem un kritikas slavētiem albumiem, Kanwulfam šogad ir izdevies izlaist Absolūto Mēslu®. Tā laikam notiek, kad aizekskrementējas par tālu — galva sajāj kopā dažādus elementus, pārsvarā nemetāliskus, laikam domājot, ka «neparasti» laikam nozīmē «eksperimentāli» un tātad automātiski «kruti».

Sanācis šoreiz NARGAROTH ir teju vai KOMBUĻU cienīgs albums. No šīm ar vienu pirkstu uz siņķika bakstītajām skaņu pļorzām upē aiz garlaicības sprāgst zivis, no ritma trūkuma bērniem piemetas rahīts, bet teksts šeit atrodams tikpat daudz, cik demokrātija Baltkrievijā. Dažos gabalos pavīd vāja atblāzma no ģitāras — rezultāts izskatās apmēram tāpat kā tās reizes, kad opis, uz svētkiem ierāvis bebra dziedzeru uzlējumu spirtā, ņemas atcerēties, kā jaunībā dejojis zaļumballē, un finālā nomaucas virtuvē uz grīdas, paraujot sev līdzi galdautu un divus plauktus ar traukiem. Žēl, ka Eināra Repšes savulaik izveidotais Nejēdzību Novēršanas Birojs savu darbību ir pārtraucis — NARGAROTH šedevrs «Spectral Visions of Mental Warfare» būtu īstais, ar ko tādam birojam tikt galā.

Komentāri:

  • Haralds Strapāns (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    RUSSIAN CIRCLES — Empress
    pa daļai piekrītu, jo agrīnie un pirmie bija feini.
    No otras puses - post roks vairs nespēj radīt ko oriģinālu, lai neatkārtotu ko no jau dzirdēta vai līdzīga.

    METALLICA/LOU REED — Lulu
    nemaz neesmu klausījies, bet nojaušams, ka Metallica turpina savu pensionāru statusu ar lauriem. Nu nebūs vairs Kill Em' All un Justice, nebūs. Tā vietā nāk jaunā paaudze. Un labi, ka tā.

    Tos pārējos ar nav klausījies. Un nav arī intereses tos pat klausīties.

  • Neonz (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Kāpēc virsrakstā "ū" burts jāgriež laukā? Te kaut kāds Sorosa politkorektiāņu portāls veidojas?

  • TT-80 (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    No kuras lapas izkopēji šo sarakstu, desekrator? Nevar būt ka pats izdomāji.

    Jo vairāk uz tevi skatos resnais luni, jo vairāk top skaidrs ka tu ne tikai no metāla neko nesaproti bet vispār necērt neko mūzikā.

    Kurš pirms tam mums pamuļķiem skaidroja ka smagā mūzika var arī iziet ārpus šauriem prātiem? Kā reiz, kad black metal Nargaroth beidzot atļaujas uztaisīt kautko savādāku no ikdienas, tā uzreiz paliek pa kombuļiem? Pie kam tie pāris gabali tevis tik ļoti iecienītajā ambient a la burzum stilā ir stilīgi. Eletroniskajam Journey Through My Cosmic Cells arī nav ne vainas. Tā ka labāk atver prātiņu uz gudrību pats.

    Nargaroth albums varbūt nav pats iespaidīgākais kas radīts ambient black metalā; bet noteikti ne jau nu pelnījis būt kā gada sliktākais. No visas tavs tās piecu kompānijas tas ir visvairāk izbaudāmais.

    Tituldziesma http://www.youtube.com...

  • (dethecrator) @ 24.12.2011 - 03.33

    Laikam jau tāpēc, teteška, man viņš arī ir topa pirmajā vietā! :D

    Uzraksti pats moška kādu rakstiņu vai apskatiņu un atsūti uz karametālu! Svarīgi ir ne tikai tas, ka tev ir domas un viedoklis, bet arī ka māki izteikt, lai citiem arī ko palasīties un padomāt!

  • Raitis Sametis (sametis) @ 24.12.2011 - 03.33

    Par pēdējo jāpiekrīt Dethecratoram:)

  • Raitis Sametis (sametis) @ 24.12.2011 - 03.33

    Un galu galā- katrs var iesūtīt savu s-dīgāko albumu top7 sarakstu, emails redzams pamatlapā ;)

  • TT-80 (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Neatbildēji uz manu kritisko aizrādījumu kapec Nargoroth ir vislielākais sūds šogad.

    Un lai aizvirzītos prom no nepatīkamas tēmas, kā parasti kautko sāc muldēt par ko citu. Runā vien ja reiz sāki, taisnības kareivi.

  • pagan (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Pffff.... Par Nargaroth arī nepiekrītu! Albumam nav ne vainas.

  • (dethecrator) @ 24.12.2011 - 03.33

    Kāpēc Nargaroth ir mēsls, var uzzināt pavisam vienkārši: noklausoties iepriekšējo albumu Jahreszeiten (2009) un šīgadējo.

    Piemērs no citas operas. Ja Earth, nomainot stilus, pameta savu inovatīvo un robežas jaucošo žanru (drone doom) uz skaistu postroku, tad Karlsons pamainīja stilu uz citu pusi VEIKSMĪGĀ veidā. Kanwulfa sānsolis ir piemērs, kad stils tiek mainīts NEVEIKSMĪGI. :(

  • pagan (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Neko neveiksmīgu tur nesaklausu! Cik tad var drellēt 90'to bleķa rifus? Vajag kko jaunu. Un ambient stiliņā ieturētais albums ir OK.

  • black widow (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Ziniet - laikam pateicoties Dethecrator, es būšu sev atklājusi sev jaunu favorītgrupu. Pirms tam tādu Nargaroth nezināju.
    Ievilku albumu savā mp3 plejerī. Smukiņš, melanholisks ambient blekmetāls. Patīkami.

  • Strapāns (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    kā teiktu maestro Sametis - kas vienam ir māksla, citam ir saturns uz kociņa.
    cik cilvēku, tik viedokļu.

    Vieni cels debesīs Burzumu, otri to ieraks kapsētā.
    Bikses smērēt dēļ viena vai diviem pretējiem viedokļiem nebūtu progresīvi.

    Plaizīt izkapti jau vienmēr ir feini, galvenais ivzilkt no šīs procedūras kādu labumu.

  • Valdis Ģībietis (329609) @ 27.12.2011 - 18.29

    Es esmu viens no retajiem ļaudīm, kam Rīda un Metallica's "Lulu" pat tīri labi patīk. Pirmo reizi noklausoties, tā jocīgi bija, bet ar katru nākamo sāka patikt arvien vairāk. Tāds dullumā dzenošs tas albums ir. Sevišķi "Pumping Blood" un "Mistress Dread" duets. Kaut kāds īpatnējs šarms tur ir. Arī Rīda šķībā dziedruna piedod tādu baisumu. Vārdi arī ir diezgan interesanti, un ir smieklīgi lasīt recenzijās par to, cik traki "I swallow your sharpest cutter like a colored man's dick" un "the taste of your vulva and everything on it" aizskar nabaga metālistiņu vārīgās austiņas.