Reliģija neliks mieru pat līķim: DEODIUM — «Grēks. Važas. Brīve» 

(Raksta Dethecrator) Savu ierakstu aizejošajā gadā laukā spēra mūsu blondās bestijas — DEODIUM. Esot trīscēlienu pilnmetrāžas albums, kamēr ģeniālie «Saules Kalpi» esot bijis vairāk tā kā EP. 

Pa vīnogulāja stīgu dzirdētas dažādas lietas, un saistībā ar šo albumu apmēram tādas: DEODIUM šo materiālu sākuši rakstīt vēl pirms «Saules Kalpiem», bet tad nolēmuši tos laist ārā kā pirmos, kamēr «Grēks. Važas. Brīve» lai nobriest. Tas nav nekas neparasts, ka darbi reizēm iznāk ačgārnā secībā — piemēram, rakstniekam Jānim Valkam pirmā iznāca «Verķumāte», tikai pēc tam viņš pārstrādāja un noveda līdz galam «Zivju gripu Šmitostā». Ja tā ir taisnība attiecībā arī uz DEODIUM, tad ir skaidrs, kāpēc abi ieraksti atšķiras. 

Tematiski «Grēks. Važas. Brīve» stāsta par indivīdu attiecībām ar reliģiju. Tas nav slikti, tas ir tematisks pagrieziens nost no konceptuālā stāsta par nezināmo varoni Svešinieku, kurš bija stāsta protagonists «Saules Kalpos». (Nu jā, nekāds «sīkvels» nesanāks, jo tā iepriekšējā stāsta beigās Svešinieks bija pagalam.) Toties Dieva lamāšanai kā tematam ir savas robežas: galvenokārt jau tas, ka smagajā mūzikā anti-reliģiozitāte un anti-klerikālisms ir lietas, kuras citi smagie mūziķi ņēmušies apdziedāt gadus 30 un vairāk, bet kopumā šādas idejas rakstnieki un citi intelektuāļi redzamā līmenī bīda jau gadus 150. Tātad šajā plaši apspriestajā tematā gluži vienkārši ir grūti atrast kādu jaunu rakursu, kurš jau nebūtu 666 reizes apspēlēts. Pie kam Latvijas sabiedrībā reliģijai kopumā nekad nav bijusi vadoša vai nospiedoša loma (to mūsu vēsturē ar uzviju izpildījusi Krievija visās savās izpausmēs), tātad anti-reliģiski tēmētām kompozīcijām ar vidusmēra klausītāja sirds stīgām rezonanse/disonanse uzreiz garantēta nav. Kā nu DEODIUM tas izdodas? 

Izdodas tīri labi, jo palīdz albuma koncepts: dziesmas sadalītas trijos cēlienos (no kuru nosacītajiem vārdiem veidojas arī visa albuma nosaukums), un katrā ir vismaz pa vienam hitam («Vilks, kas ganīja aitas», «Vadoņa kults», «Varasvīri», «Nāves deja»). Tad ir citas dziesmas, kas iznes galveno stāstīšanas funkciju. Tāpat kā iepriekš, dziesmas ir uzrakstītas no dažādu stāsta varoņu perspektīvas, paužot plašu emociju gammu — lieta, kas daudzām reliģiju lamājošām grupām pieklibo. 

Muzikāli DEODIUM joprojām ir nepieskaitāmi. Vietām smags hevītis, vietām melodisks miroņnieks, vietām modernā «thrash» elementi — lai būtu miers, dēvēsim to visu kopā par «konceptmetālu»! Rifi lido žilbinošā secībā, ierakstā skaņa ir izdevusies atšķirīga no visām citām metālgrupām mūsu apkaimē: DEODIUM turas uz sava atrastā unikālā celiņa. Nez, kur tas celiņš vedīs tālāk? Atkal kādā mītiskā pagātnē, lai caur tās stāstiem vēstītu par mūsdienu pasaules pagrimumu? Formula DEODIUM dziesmu jaunradei vienkārša, bet tāpēc arī neizsmeļama. Klausāmies un vērtējam! Un pērkam fizisko formātu, jo šeit to ir vērts darīt: mākslinieciskais noformējums atkal ir izdevies. 

Kopvērtējums — ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (8 galvaskausi)! 

«Grēks. Važas. Brīve» un «Saules Kalpi»: http://deodium.bandcamp.com

Recenzija par iepriekšējo: http://www.karametals.lv/zinas/deodium-saules-kalpi-2012-recenzija-765  

 

Komentāri: