Rokmūzikas iegūšana LPSR apstākļos - 1. daļa

(Vēsturisks uzlūkojums) Laikam pēdējais laiks- uzrakstīt sēriju par tiem laikiem tepat Latvijā, kad pasaules rokmūzika bija aiz "dzelzs priekškara" un septinām atslēgām aizslēgta padomju jaunatnes auzsīm. Apmēram tad, kad jūsu padevīgais kalps sāka iet vidusskolā un sāka iepazīt arī "pūstošā kapitālisma" dažas mūzikas izpausmes. Tie bija iepriekšējā gadsimta 70tie un 80to pirmā puse, līdz Atmodai. Jāpacenšas pasvēstīt vēstures kādu vēl nezināmu lappusi. Arī no pabālējušajām atmiņu rorēm. 

*Nekas nav iebilstams, ja arī kāds lasītājs ar dzīvajām atmiņām komentāros padalīsies par mūzikas saskarsmi tajos laikos, kad "visi bijām vienlīdzīgāki par visiem".*

Tas bija laiks pirms 45 gadiem, kad Brežņevs kā PSKP ģenerālsekretārs vēl staigāja šajā saulē, tramvajā biļete maksāja 3 kapeikas, bet kvasu (arī alu) tirgoja ielās no lielām dzeltenām mucām. 

Kas bija ar mūziku?  It kā jau samērā daudz tās bija apkārt, Latvijas Radiofons spēleja Raimonda Paula un Jāņa Sildega mūziku. No Maskavas nākošā "Centrālā Televīzija" raidīja Muslima Magumajeva un Allas Pugačovas dziedāsanu. Rīgā bija dažs skaņuplašu veikals, kur varēja iegādāties plates, kur bija ieskaņota oficiāli atļauta skaņu māksla. 

Publiskajās vietās skanēja tikai ideoloģiski "pareizi" atlasīta mūzika, Dziesmu svētkos uzsvērta svinīguma apstākļos ieskanējās daža latviskuma balss. Ikdienā veikalos varēja nopirkt klasisko skaņdarbu notis. Arī 1. bērnu mūzikas skolā, kur šo rindiņu autors apguva vijoļu spēli, klasika jaucās pāri visam. Nebija jau slikti, bet drusku vienmuļi.

Ja gribējās kaut ko vairāk iepazīt no estrādas apcirkņiem, tad nekas cits neatlika kā "Mikrofons" dziesmu aptauju klausīties. Ko Latvijas Radiofons raidīja darbadienās plkst. 19:00. Vēlāk izrādījās: šis pulksteņa laiks nebija izvēlēts nejauši. "Amerikas Balss" latviešu raidītājs no aizjūras arīdzan tai pašā laikā raidīja caur čerkstošiem un slāpētiem radioviļņiem ziņas par PSRS un Latviju, kas nebija pieejamas toreiz oficiālajos medijos.

Jā, liela publikas daļa fanoja par "Mikrofona" aptauju, kur gandrīz desmitgades garumā uzvarēja viens vienīgs Raimonds Pauls. Par Maestro lomu toreizējās ideoloģijas musturā- ir nepieciešamība atsevišķi uzrakstīt. Bet "Mikrofona" aptaujā daudzi cerēja- arī kāds rokmūzikas virzienā centrēts skaņdarbs parādīsies? Parādījās- gan tikai nedaudz pirms Atmodas. 

Otrs legālās mūzikas klausīšanās laiks bija - Jaunais Gads! Gan vietējā Latvijas TV, gan Maskavas "Centrālā TV" raidīja vairākus mūzikas raidījumus, kur bija tā šaurā iespēja izdzirdēt kādu jaunu skaņdarbu. Apmēram ap Jauno Gadu - noslēdzās kārtējā "Mikrofona aptauja", skanēja visa attiecīgā gada "tops". Un tad gandrīz vienmēr Maestro kā "bis/enkura" pielikumu prezentēja kādu jaunu dziesmu, kas automātiski kļuva par hitu nākamajā Saules riņķī. 

Dažiem Latvija māksliniekiem bija ļauts uzstāties Latvijas dažnedažādās malās. Tikai dažiem un ne pārāk bieži. Tamdēļ visi koncerti bija apmeklētāju pārbāzti. Jo izvēle nekāda dižā nebija.

Atsevišķi jāparunā par zaļumballēm. Nenācās tādas bieži apmeklēt, bet tur tika dzirdēts visai cits repertuārs. Senās un "tautiskās" latviešu ziņģes, kā arī dažs aizliegtais skandarbs no Ilmāra Dzeņa un ČIKĀGA PIECĪŠU repertuāra. 

Tas bija legālais skaņu fons, te dzīvoja tie padomju pilsoņi - kuriem tika dots uzdevums uzcelt "komunismu līdz 1980. gadam" (no genseka Brežņeva izteikuma). Lai to veiktu "vienā atsevišķi ņemtā valstī", bija jāaizbāž visas spraugas Dzelzs Priekškarā. Lai nekas no tās puses nemaitātu padomju paraugcilvēku prātus.  Bet spraugas tā arī neaizbāza, tostarp arī Rietumu mūzika sāka spraukties iekšā.  /būs turpinājums/

Komentāri: