Vispirmāk šogad vēl ziemā, gluži kā krustknābja cālis, izšķīlās FRAILTY tumšais un drūmais meistarstiķis «Melpomene». To, ka mūsu doom smagsvari šo albumu veltījuši traģiskās dzejas mūzai, tagad zina un ielāgojuši pat tie, kas domā — vārds «mūza» ir kādas agrāk klausāmas, tagad salkanas britu grupas nosaukums, tāpēc iesim tālāk un ķersimies, kā Talsos saka, vērsim pie lietas!
Laikmetā, kad teju visās jomās, kas vairāk vai mazāk saistītas ar atrādīšanos publikai (sākot ar politiku un beidzot ar mūziku), dominē puspakaļas padarīšanas*, FRAILTY ir uzlikuši mērauklu savam darbam ļoti, ļoti augstu. Piebildīsim — savam, bet ne citu darbam: grupa ir pilnveidojusi savu darbu līdz līmenim, kad to novērtē arī ārzemju klausītāji, bet materiālā nejūt vēlmi to izprast vai nostādīt kā sacensību ar citiem. Darbs stāv pats par sevi. Var just, ka FRAILTY ir gribējuši pārspēt nevis kādu citu, bet gan savus iepriekšējos darbus!
Pirmās trīs reizes noklausoties «Melpomeni», ausīs lec masivitāte un materiāla viendabīgums visa albuma garumā. (Katrs, kas reiz skatījis mikrofonu no tā gala, kurā dzied iekšā, zina — tādu mērķi priekš sevis uzstādīt ir viegli, bet izpildīšana prasa kārtīgu darbu.) Jau ar pirmajām divpadsmit taktīm ievada dziesma «Wendigo» pamatīgi iegruntē klausītāju svinīgajā un mierīga spēka pārpilnajā atmosfērā — tieši emocionālais spēks izsauc paralēles ne tik daudz ar citām slavenām doom grupām, bet drīzāk ar Elgara vai Hendeļa skaņdarbiem. Varbūt tāpēc, ka šī ir viena no nedaudzajām metāla grupām, kas uztver taustiņus nopietni, nevis paņem grupā kādu pie taustiņiem pamatā kā vizuālu pačkas kratītāju uz koncertiem?
Klausoties albumu, pašā pirmajā reizē katrā latvietī pamožas… nu jā, latvietis. Tas nozīmē jautājumu: «Nu paskatīsimies, paskatīsimies, kurā brīdī viņiem būs pietrūkusi duka, un kad sāks parādīties švakas dziesmas! Tāks, «Cold Sky» un «Desolate Moors» — nostrādāti gabali, tātad «Underwater» jābūt kaut kam švakam. Ko?! Tieši pretēji — nākamā dziesma atveras ar teju RAMMSTEIN-iskas precizitātes rifu! Nu kā FRAILTY šitā māk! Un pie tam ģitāras solo ielikts dziesmas beigās, tā kā blūzā! Un vispār — nekur albumā tīrie vokāli nav šķībi!» Vārdu sakot, latviskais savējo nodiršanas gars (to laikam sauca — Nukātāvar) ir vienīgais, kurš paliek neapmierināts pie šī albuma.
Akustiskais gabals «Onegin’s Death» nav vis iebāzts albuma pakaļgalā (kā to parasti visi dara ar akustiskajiem skaņdarbiem un ko tāds Oņegins būtu pelnījis), bet atsvaidzina «Melpomeni» tieši pa vidu. Vienlaikus jāatzīst, ka šis ir vienīgais skaņdarbs, kuru es idejiski neizpratu. Manuprāt, par Jevgeņija Oņegina nāvi būtu jāraksta priecīgs Kalifornijas pop-panku gabals ar pamatdomu — beidzot tas pidarass ir nolicis karoti, allelujā! Dzīvoja uz dzimtcilvēku rēķina, neko noderīgu visu mūžu nedarīja, sievietes paveda sporta pēc, draugu (!) nošāva (!!) par neko (!!!), dzīvi izniekoja sev un citiem! Būtu vismaz armijā iestājies, kā citi krievu muižnieki, un gājis krist par dzimteni — arī nekā… Bet FRAILTY, protams, šajā stāstā turpretim pamanās saskatīt nevis šķirisko, bet traģisko pusi. Un pareizi ir, jo katram stāstam ir vismaz sešas puses.
Tālāk «Melpomene», apbērējusi Oņeginu, metas atpakaļ smagajā atmosfērā ar «The Doomed Halls of Damnation» un uzreiz pievēršas smagi ātrai melodikai ar «The Eternal Emerald», kas pavelk tā kā uz Gēteborgas melodisko miroņnieku (ritma sekcijai ir, kur izspēlēties). Caur «Thundering Heights» albums noved pie lēnā, monolītā noslēguma «Cemetery of Colossus» — CD ripulis piepakots līdz pēdējai minūtei ar lēni, labi, pamatīgi brūvētu un izturētu materiālu. Vērtējums — ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ !
________ * Šādi latviskojam pazīstamo izteicienu «half-assed».
Komentāri: