SKYFORGER Pēteris: mošķi jāsit ar koka vāli!

Tas beidzot ir noticis, ne tikai šis Saules Riņķis atvadās no mums, bet arī SKYFORGER mūziķis PĒTERIS uz gada nogali dalās pārdomās par apkārtējo pasauli, par mūziku iekšā un apkārt, par visu – kas ir šajos aktuālajos pasaules vējos.

Jāsaka, SKYFORGER uz nākamo gadu plāni ir gari – ... koncerti, tūres, jaunas lietas. Nekur tālu neejiet, ziņosim. Bet "Kurbads" (2010. gada lielriņķis), tas ir reāli padarīts darbs. Ap simts atsauksmes un recenzijas pa visu pasauli! Dalība ne tikai aizvadāmā gada Fonofestā un lielkoncertā "Sapņu Fabrikā", bet arī daudzos citos uznācienos ārpus Latvijas robežstabiem. Bet nu tagad – uzmanību...

SKYFORGER intervija no KARAMETALS.LV puses!

+++

1. Savulaik krustneši kādā 12. gadsimtā jūtami panīcināja latvisko dzīvesziņu un ticības viedējumus, laiks atjaunot šo lietu? Un caur jūsu mūziku tas ... notiek?

Lielā ziņā jā – tas ir tas, par ko mēs stāstam un dziedam, tas ir tas, ko var atrast mūsu albumos. Taču mēs neko speciāli nesludinām un nevienam neuzbāžamies. Tāpat arī neuzskatām tos, kam nepatīk ko mēs darām, par "netrue" vai sliktiem latviešiem. Prieks ir jau vien par to, ja kādam tas aizķer un ja kāds caur mūsu mūziku un tekstiem ir atguvis savu nacionālo pašapziņu, un sācis interesēties par savas tautas vēsturi.

Nekur gan tālāk par mūziku mums nesanāk piedalīties "latviskās dzīvesziņas un ticības" atjaunošanā - nu jāsaka, ka mēs laikam neesam pārāk sociāli aktīvi cilvēki. Bet visādā ziņā šādas lietas un idejas atbalstām.

Žēl tikai, ka ir viena daļa cilvēku, kam veselīgs nacionālisms, savas vēstures un sakņu apzināšana un tradīciju pētīšana saistās ar nacismu un fašistiem.

2. Labi... jūs savās dziesmās rokaties vēstures ganģos? Kamdēļ? Dziedam un muzicējam caur seno zemgaļu (latviešu) tēmām, gan arīdzan latviešu strēlnieku tēmu aktīvi "lietojam"!? Kur ir tas āķis, caur vēsturi aizķert jau mūsdienu trakās mūzikas fanus?

Nu ja tas sanāk, nav slikti, bet nekāda baigā āķa te nav. Vienkārši mums ļoti interesē un aizrauj vēsture. Mani teksti vienmēr ir bijuši tikai par to vai ap to. Sākumā gan tie bija par viduslaiku bruņiniekiem un tādām lietām, līdz es sapratu, cik tas ir muļķīgi – piemēram, latviešiem dziedāt par angļu bruņiniekiem. Tāpēc es sāku rakties mūsu pašu vēsturē un daru to vēl joprojām.

Latviešu un vispār Baltu vēsture ir ļoti maz pētīta, daudz kas ir zudis un aizmirsts, iznīcināts. Lielās tautas, rakstot un runājot par Eiropas vēsturi, praktiski nepiemin vai ignorē Baltus. Bet mēs tur bijām un vēl joprojām esam, un savulaik apdzīvojām lielu areālu, ietekmējām blakus dzīvojošās tautas ar savu valodu un savdabīgo kultūru. Pēdējos gados tas pamazām, palēnām sāk nākt gaismā un mēs cenšamies ielikt šeit savu artavu, veicinot Baltu kultūras un vēstures atzīšanu un atpazīstamību pasaulē un arī tepat Latvijā.
Esam novērojuši, ka dēļ mūsu tekstiem mūs klausās ne tikai metālisti un domāju, ka tas nav nemaz slikti.

Bet gan jau ir kāds, kas atkal domā, ka mēs ar šitādiem jokiem tikai cenšamies panākt lielāku popularitāti un sapelnīt kaudzi naudas!

3. Ko darītu Ķēves dēls - ja dzīvotu 2010. gadā, un ... vai šamējais ķertu pēc koka vāles, varbūt jau pēc ... ģitāras?

Eh, varbūt brauktu prom uz Angliju vai Īriju – tā teikt, ietu pasaulē laimi meklēt un veikt lielākus varoņdarbus. Bet, ja nopietni - tad lielu koka vāli te gan vajadzētu un pašu Kurbadu arī, kurš iztīrītu mūsu zemi no modernajiem mošķiem. Ģitāra te maz ko palīdzētu.

Varbūt tāpēc mēs arī esam tur, kur esam; ka gaidām visu laiku uz tādu Kurbadu (Laimes Lāci), kurš nāks un visu mums izdarīs. Mēs kā tauta esam izdzīvojuši un, brīnumainā kārtā, saglabājušies cauri gadsimtiem. Vai tas nebūs smieklīgi, ka beigās mēs paši, latvieši, arī būsim tie, kas iznīcinās savu valsti un tautu?

Iespējams, ka tā tam arī jānotiek - ir citi laiki, cits gadsimts; cilvēce mainās un varbūt tādām lietām kā tautība un nacionālisms ir jaizmirst...

4. Šodien jau esat apburzījušies uz skatuves dēļiem ne tikai Latvijā, bet arīdzan daudzos citos aiztālos festivālos, koncertos. Kādas ir sajūtas - ka varam? Un būt (vismaz 2010. gada izskaņā un nākamā Saules Riņķa ievadā) līderiem LV trakmūzikas scēnā - kādas sajūtas raisa šis fakts!?

Diemžēl ir tā sanācis, ka mūsu banda vienmēr ir bijusi kaut kā nost no visas pārējas Latvijas metālscēnas, bieži vien pat ignorēta šeit - varbūt tāpēc, ka esam savādāki un vienīgie savā stilā Latvijā.

Kopš esam drusku pacēlušies, esam izraisījuši daudzos šeit tādu kā nepatiku pret sevīm; daudziem nepatīk, ka tāda sūda banda ir aizgājusi garām un tikusi tālāk par viņiem.
Ir tā kā tai anekdotē par latviešiem ellē, kuriem nevajag velnus, kas sargā katlu, jo latvieši paši velk atpakaļ tos, kas izlien ārā.

Citiem atkal liekas, ka esam kļuvuši par komerciālu bandu , kas tikai cenšas raust naudu, kur un kā vien var.

Varbūt tāpēc mēs cenšamies turēties savrup. Cilvēki labāk atbalstīs ārzemniekus (100% komercbandas) nekā savējos, kas sākuši izsisties.

Bet par laimi mums vēl ir pietiekoši daudz fanu šeit un to, kuri mūs atbalsta - tas mums palīdz nenolaist rokas.

Par to, vai varam. Protams, ka mēs varam, ja gribam. Atceramies kaut vai NEGLECTED FIELDS, kas arī varēja.

Problēma ir tur, ka daudzas vietējās grupas nesaprot vai negrib to saprast, ka izsisties var ar savdabīgu mūziku, nevis nokopēt savus elkus (pat ja dara to augstā līmenī) un cerēt, ka viss nu būs. Es netaisos nevienu mācīt, bet tādi ir mani novērojumi.
Tagad puikas samācās labi spēlēt jau agrā jaunībā, bet nekur tālāk par, piemēram, Zaka Vailda parodēšanu un kopēšanu netiek, pat negrib un, iespējams, domā, ka tas ir kruta un pats jūtas kruts – re, kā es varu! Diemžēl, pateicoties draugu un dažu fanu atbalstam, tāds cilvēks ieslīgst pašapmierinātībā un jūtas jau kā "stārs", viņam neko vairāk arī nevajag, jo viss jau ir sasniegts! Tāpat ir ar grupām, kuras, redzot fanus skatuves priekšā, domā nu beidzot ir! Bet, kad aizsūta ierakstus firmām vai festiem un tiek atteikti, tad lamā visus kas nesaprot - cik viņi ir kruti.

Protams, ka mums ir arī savdabīgas bandas, bet viņiem, iespējams, nepietiek uzņēmības sisties uz augšu. Jautājums jau arī ir - kas īsti ir tā "augša", kur grib izsisties.
Es domāju, ka tomēr nebūtu slikti, ja mūsu bandas arī būtu pasaulē pazīstamas, kā tas ir kaut vai ar Somijas grupām. Ja mēs tikai atbalstītu vairāk savējos, kas sitas ārā...
Pēdējos gados situācija vietējā metālscēnā arī vairs nav spīdoša. Cilvēki vairs nenāk uz koncertiem kā tas bija agrāk, un nekas pa lielam nenotiek – ir tikai daži entuziasti (tā kā piemēram Tu – Sametis), kas kaut ko cenšas darīt, bet kā jau vienmēr, atbalsta nav, drīzāk nosūdošana un nolikšana.

Iespējams, ka vainīgs šeit ir koncertu biežums un daudz ārzemju grupas, kas brauca pēdējos laikos, izraisot apnicību. Protams, arī naudas trūkums - bez biļetēm taču vajag vēl alu & tabaku un beigās viss izmaksā oi, oi, oi!

Bet vēl, iespējams, ka pie vainas ir lielā vietējo bandu pārpilnība, kas visi grib spēlēt, būt uz skatuvēm, bet paši uz koncertiem iet citus atbalstīt vai skatīties (izņemot ārzemniekus vai draugus) negrib. Beigās sanāk, ka spēlētāju ir vairāk nekā klausītāju! Tā ir samērā liela problēma tajā pašā Zviedrijā.

Nu visā visumā neiepriecinoši. Mēs arī labprātāk brauktu tūrēs, nevis ar ārzemniekiem kopā, bet ar letiņiem. Diemžēl mēs to nevaram noteikt, jo mēs paši nekādas tūres nerīkojam.

Ja mēs visi varētu kaut kā pārvarēt to savu citu latviešu vilkšanu atpakaļ elles katlā...

5. Latvieši strēlnieki - arī tā ir tēma, kas iekalta gan albuma, gan vispār SKYFORGER mūziķu dzīves ziņā (vismaz uz āru, uz "publisko telpu" vērsto)? Ko nozīmē pašiem - atcerēties tos laikus, kad strēlnieki cauri ierakumu dubļiem kaldināja savas uzvaras? Vai paši muzicējot... arī gara acīm redzam sevi ierakumos, nu jau zem 21. gadsimta debesīm?

Nu nav jau tā, ka mēs visu laiku dzīvotu zem strēlnieku tēmas. Būtībā, mēs par to visu savulaik jau pateicām un tagad ejam tālāk.

Kad taisījām Strēlnieku albumu un es rakos cauri visām tām grāmatām, un kauju žurnāliem, tad gan man rādījās sapņos, kā skrienu pa ierakumiem un šaudos...

Strēlnieki, tā ir mūsu tautas leģenda, un es vienmēr ar lielu entuziasmu, stāstu par viņiem cilvēkiem ārzemēs, kas interesējas. Mums vienkārši tādam albumam bija jābūt!

Par to, vai spētu sēdēt ierakumos 21. gadsimtā, ir grūti pateikt. Karš - tā ir elle un neviens nezin, kā viņš rīkotos tādos ekstremālos apstākļos. Muldēt siltā istabā pie pudeles ir viens, bet būt tur - cits! Iespējams, ka es neizturētu un tāpat, kā daudzi citi strēlnieki, pieliktu bikses no bailēm, ja iespējams, būtu jāmirst nākamajās minūtēs. Laikā, kad dzīve ir tikai sākusies un tev ir 18 gadi!

Strēlnieku albums vairāk ir par tiem parastajiem cilvēkiem, nevis supermeniem, kuri kara šausmās spēja (kaut vai ar pilnām biksēm) to visu pārvarēt, izciest, upurēt sevi citu labā!

6. Strēlniekiem cīņā - bija ieroči... Ar kādiem ieročiem jūs ejiet kapāt prātus?

Nu kā jau teicu, speciāli nevienam mēs prātus nekapājam. Bet Tu jau zini, kādi ir mūsu ieroči – mūzika un vārdi. Ar to arī var daudz panākt! Kaut vai izraisīt cilvēkos interesi par savas tautas vēsturi un izmainīt attieksmi: "ai, latvieši, bāliņi, ko ta tie var... "

7. Vai varbūt ir nepastarpinātas vēlmes Kurbadu vispār sabiedrības apziņā ieviest - kā tādu patiesu cīnītāju par Latvijas uzplaukumu? Jūsu ieroči - trakas mūzikas vārsmas, bet varbūt vēl ir kādas slēptas rezerves: kauju vāles?

Es domāju, ka tāds tēls jau mums ir – Lāčplēsis. Kurbads vienmēr ir palicis viņa ēnā.
Diemžēl, tas patriotisms un tautiskais pacēlums, kas bija pēc Atmodas un pāris gadus pēc tam, ir noplacis. Cilvēkiem pa lielam tas vairs neinteresē – ja nav, tad nav. Labāk izvēlēties vieglākos variantus, kā piemēram, braukt prom; nevis celties un cīnīties. Laiki ir mainījušies. Tagad primārais ir materiālās vērtības: manta, nauda, ja tas ir tad ir ok, ja nē, tad "ejiet dirst ar savu Latviju, es močīju prom".

Kaut kā mums nav tāda griba un uzņēmība cīnīties, nu varbūt tikai tad, kad būsim novesti līdz pēdējai robežai.

Bet varbūt, ka tā tam visam arī jānotiek. Pa lielam jau tāda latviskuma vairs nav – visa tā dzīves ziņa, folklora, vēsture, mums šodien ir kā šovi, kurus cilvēki nāk, paskatās no malas un saka: "jā, tā kādreiz tie latvieši dzīvoja, tā mums kādreiz bija", tāpat kā cilvēki noskatītos vēsturisku filmu.

Tas latviskums - folklora, tautasdziesmas, bija tas, kas mūs savulaik vienoja. Tagad tā vairs nav. Varbūt tāpēc arī ir tā, ka cilvēki izvēlas braukt prom nevis cīnīties šeit.
Pa lielam, valsts politika tur daudz ir darījusi, nogrūžot mūsu kultūru dziļā pakaļā.
Kaut es vienmēr domāju, ka tieši mūsu senās tradīcijas, latviskā kultūra, folkmūzika, tautasdziesmas, bija/ir tas uz kā veidot mūsu tēlu, ar ko izcelties citu tautu starpā un piesaistīt sev uzmanību. Citām Eiropas tautām tas viss sen jau ir zudis.

8. Trakās mūzikas veicējiem - mūžs paiet šajā arodā... jūsu versija, kad iesiet "pensijā"? Un, ko atstāsiet aiz sevis ... "kad lietu būsiet pabeiguši" un nodevuši nākamajiem Ķēves dēliem?

Nu, noteikti jau tad, kad vairs nebūs ko teikt un neko sakarīgu sacerēt vairs nevarēsim. Izdot albumus tikai albumu pēc, kā to dara daudzas bandas, neredzu jēgu. Bet man vēl ir šis tas galvā un gribās drusku padzīt uz priekšu to ideju par Baltu atpazīstamību pasaulē, kaut vai ar smagās mūzikas palīdzību.

Kas paliks aiz mums? Varbūt tas, ka bijām pirmie, kas lauza ceļu šeit un aiz robežām pagan/folk mūzikas žanrā. Ka parādījām, ka Letiņi arī var kaut kur izsisties un dziedāt savā valodā. Ka mēs neesam tikai baltie arājbāliņi, bet mums ir varena vēsture un sena, unikāla mitoloģija, folklora un tradīcijas.

Nu un, protams, daži albumi, kurus varbūt kāds klausīsies arī tad, kad tāda Skyforger vairs nebūs.

9. Latvijas pagānisms ar dzīvesziņu - cik liela "bedre" nu tā būs, no kuras aizvien un aizvien varam gūt idejas tagadējiem un vēl nākotnē iecerētām dziesmām un albumiem?

Grūti tā pateikt - viss atkarīgs, kā cilvēks uz to skatās. Vienu tēmu var iztirzāt un apdziedāt no visādiem skatu leņķiem. Mūsu vēsture vēl slēpj daudzus noslēpumus un nekad nevar zināt, ko nākotnē var atklāt un viss priekšstats var pēkšņi mainīties. Daudz kas ir nepētīts, miglā tīts. Mūsu vēsture ir cieši saistīta ar lietuviešu un senprūšu vēsturi (un arī ar slāvu), bet šajā laukā darboties sāk tikai pēdējos gados.

Personīgi man idejas vēl ir daudz, jautājums, cik labi es to visu varētu ielikt mūsu albumos.

10. Kas tad ir jūsu virsotne JŪSU mūzikā? Un... kas būs pēc tam, pēc virsotnes sasniegšanas? Visus tad uz sātanātavu?

Nu, es laikam nezinu kur ir mūsu virsotne un domāju, ka mēs nemaz tādu nemeklējam. Pa lielam mēs darām to, kas mums patīk, nav mums tāda mērķa - palikt superslaveniem. Ar tādu mūziku jau nemaz to nevar! Nav jau slikti izsisties un patikt citiem, ir liels prieks, ja cilvēki atzīst un novērtē mūsu mūziku un darbošanos. Ja ir iespēja, kāpēc gan neizmantot un nepopularizēt savu bandu, bet tas nav pašmērķis. Ja mēs to gribētu, tad mums vajadzēja darboties citā mūzikas stilā.

Lielu virsotņu sasniegšanai mums jau laikam arī ir par vēlu. Daudz ko arī tomēr nosaka tas, ka esam no Latvijas, no nomales, zemes, kas nav metālmūzikas apritē.
Varbūt nākamajiem veiksies vairāk, tagad jau vieglāk arī it kā ir izsities nekā bija gadus atpakaļ. Varbūt mēs vismaz darbojamies kā tādi pirmie ceļa izlauzēji.

11. Vispār jāparunā arī par sasaisti ar jūsu mūzikas faniem? Kas ir tas - kamdēļ jums viņi seko? (neprasīšu viņiem, prasīšu mūziķiem) Varbūt ir kādas neredzamas saites starp šīm abām pusē: jūsu mūziku + klausītāji!?

Gan jau, ka ir. Es domāju, ka tas varētu būt zināms nacionālais lepnums, ko izraisa mūsu dziesmas, bet galvenokārt, tā varētu būt enerģija, ko mēs dodam ārā savos koncertos, dziesmās un tas, ka cilvēki tomēr redz, ka viss, ko mēs darām, nāk ārā patiesi un nav samākslots, uzspēlēts, un nekādas komercuhas te nav! Arī tas, ka iespējams, esam savādāki nekā lielais vairums standarta bandu.

12. Trakmetāls = kā zināms ir arī spēcīga enerģijas apmaiņa! Un, kur jūs raujiet šo spēku turēties leģētajā skaņu virtenē. Skaidrs avots, cirvis, zirgs savvaļā un neiejāts... vai kāds cits iedomāts talismans jūs vajā, pirms paraujam ģitāru ūzas?

Nu laikam tas, ka patīk tas, ko darām, par cik tas jau ir mūsu hobijs. Nekāda speciāla talismana mums nav. Nu šņabis un alus varbūt, ha, ha!

Bieži vien jau ir tā, ka nav "powera" līst uz skatuves; citreiz ir drebulis un bailes, gribas visu nomest un laisties prom. Bet atpakaļ ceļa vairs nav! Ja jau mēs uzsākām to visu, tad jānoved līdz galam. Un gandrīz vienmēr uzkāpjot uz skatuves, viss pāriet, ir milzīgs adrenalīna pieplūdums un sajūta kā dodoties kaujā - Vorwärts marsh, marsh!

Protams ir gadījumi, kad viss ir pilnīgā dirsā – tad kad nav skaņas, ir bardaks uz skatuves, nevar atraisīties, sabirst lažas kaudzēm un liekas, ka cilvēki to visu redz un tūlīt sāks svilpt he, he. Pēc tādiem koncertiem nevar noticēt cilvēkiem, kuri nāk klāt un saka: "veči, bija labais! " Protams, noskaņojums ar nav vairs nekāds labais – liekas "para zavjazivatj".

13. Neriktīgais jautājums - kādi ir jūsu nākotnes plāni? Cik tālu no jums ir tādi vareni saieti kā piemēram "Wacken Open Air" pie tā paša...?

Nu mēs piedalīsimies citos lielos festivālos nākamgad, piemēram franču Hellfestā, kas arī ir milzīgi liels. Domāju, ka Wakens nemaz vairs nav tas super vienīgais lielākais metālistu saiets, kurā visi raujas spēlēt.

Lai spēlētu Wakenā, vajadzīgs leibls, kas tur varētu mūs iefīrēt. Nu tāds mums it kā tagad ir, bet vajadzīga arī laikam pazīšanās, savu lomu spēlē grupas atpazīstamība, komerciālais piesitiens. Iespējams, ka tikt teltī vai uz mazās skatuves mēs varētu, bet speciāli lauzties uz to... nu nezinu, vai vajag. Personīgi man tāds Wakens nemaz tā neinteresē - milzīga komercuha tur iet vaļā. Būtībā metāls jau sen ir kļuvis par komercmūziku un viss tas dumpinieciskais gars, draudīgie tēli, sātani, nevienu šodien vairs nebaida. Ar to vienkārši tiek taisīta liela nauda. Daudzas populārās bandas rodas ar tieši tādu mērķi.

Un fani to visu ēd no rokas, pērk, atbalsta un priecājas; neviens nemaz sevišķi negrib vairs nekur iedziļināties, viss notiek tikai "for fun".

Tas tev vairs nav Venom 1981 "Welcome to Hell". Tagad tas ir Lordi, Himi, Dimuborgiri un līdzīgi komercšovmeņi. It sevišķi smieklīgi izskatās tā saucamie "true blekeri", kas gaišā dienas laikā sakrāsojušies spēlē Wakenā milzu pūlim.

Bet mūsu nākotnes plāni ir sākt gatavoties nākamajam albūmam. Dziesmas jau top, idejas arī jau labu laiku ir nobriedušas. Grūti tā pateikt, kas un kad notiks, bet pagaidām dziesmas kuras top, ir atkal pavisam savādākas nekā Kurbadā – tas ir pateikts un izdarīts, mēs ejam tālāk.

SKYFORGER vietne vienmēr ir: www.skyforger.lv

Komentāri:

  • Sidlavs (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Jāpiekrīt Pēterim par metālmūziku Latvijā un iedzīvotāju noskaņojumu, bet es ticu, ka viss vēl būs un notiks. Būs arī pašam jāmeklē kāds ģitārists, basists un bundzinieks, lai blieztu augšā savu grupu, kad būs mazliet vairāk laika. Idejas ir.

    Man šķiet, lielākā problēma sabiedrības tizlumā tieši saistībā ar smago mūziku ir tā, ka cilvēki vienkārši nav iepazīstināti ar to visu, bet dzird tikai to, ko rāda televīzijā un par ko raksta žurnālos. Es pats metālu sāku klausīties tikai pirms gadiem četriem. Pirms tam es vienkārši nebiju dzirdējis to skaistumu, kas šajā mūzikā ir. Draugs iedeva paklausīties savu MP3 atskaņotāju, uzliku Metallica "Master of Puppets" un sapratu - tas tik ir ko vērts! Smagais roks un metāls ir viens no visspēcīgākajiem, ar enerģiju pilnākajiem mūzikas virzieniem. Tieši ar Skyforger mūziku es sāku īpaši interesēties par latviešu vēsturi un visu ar to saistīto. Ir taču jālepojas par to, kas mums ir, un jāsaprot, ka arī mēs paši varam! Laimīgu Jauno gadu!

  • Intars (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Patīkami saturīga intervija. Pat maķenīt jokaini sametās, ka Pētera sacītais par vispārīgākām tēmām, kas neattiecas konkrēti uz Skaju darbību, sakrīt ar manu viedokli par apaļiem 100%.

    Jāatmet ir sapņi par vadoni vai laimes lāci; kamēr pats nedarīsi, tikmēr nekas arī nebūs.

  • (dethecrator) @ 24.12.2011 - 03.33

    Iepazīstot savu kultūru un folkloru, tu sāc spēt novērtēt arī citu tautu grupas — Nokturnal Mortem, Metsatoll, Dienvidamerikas metālistus ar viņējo tautisko piesitienu…

  • Klucifers (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Kurbads bija varens vīrs:
    Mežā velnus apdauzīja;
    Tikai pēcāk uzzināja —
    Tie bijuši sēņotāji!

  • MiuMiu (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Patīkami lasīt interviju, kurā neķengājas un nemazgā citu netīro veļu, bet runā par lietu.
    " Kurbada" dēļ sanāca pārlasīt oriģināldarbu un gaidīt, kas būs tālāk.

  • Girts J. (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Pa rupjo runājot, tā arī ir, vienīgi kolēģim negribas piekrists, runājot par "latviešu speciālo attieksmi pret savējiem".
    NU kas tā par melu tiražēšanu!!! Pēc tādas loģikas youtube komentārus raksta arī vieni latvieši, pasaules forumos sēž latvieši utt. NAV LATVIEŠI NE AR KO SLIKTĀKI PAR CITIEM! Mudaku skaits pa lielam ir visur vienāds. Tas ka mēs esam kaut kādi sevišķi skaudīgi, ir okupantu propoganda "skaldi un valdi". Mums ir neizbēgams "vergu kompleks", bet likt mūs ginesa rekordu grāmatā dēļ nenovīdības, ir nepareizi. Kas jūs man gribat teikt, ka tie, kas Ziemassvētku kaujās KOPĀ izdarīja to ko izdarīja, bija skauģi un velni, bija tādi mudaki, kā tiek tiražēts? Vai tie nebija latvieši? Izlemiet taču vienreiz. Vai nu tauta kā visas lepnas tautas, vai tie streļķi nebija latvieši.
    Pietiek attaisnot savu paša sūdabrālību ar nacionālajām īpašībām. Ja kāds ir mudaks, tas nav tāpēc, ka viņš latvietis. Es, personīģi, jūtos aizkarts, un ja visu laiku šito sviestu tiražē, nav ko brīnīties, ka pīpls negib ne šeit dzīvot, ne LV pārstāvēt un viss beidzas ar "kaut tu nosprāgtu".

  • Jānis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Drusku nesapratu otro jautājumu...Trīs Zvaigznes uz zobena mirdz. Sveiciens no Latgales!

  • goatlust (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    dirst es gribēju uz "savu kultūru un folkloru"