SMASHING PUMPKINS – koncerts Briselē 7. novembrī

(Raksta Dethecrator) “The Smashing Pumpkins — The Other Side of the Kaleydoscope Tour, Vorst Nationaal/Forest National, Bruxelles” - koncerta apskats.

Kā sanācis, kā ne, bet nesen konstatēju — kādus trīs gadus esmu bijis tikai uz metāla un eksperimentālās mūzikas koncertiem (ja neskaita paretam kādu klasisko koncertu, protams). No zila gaisa nokrītot divu simtu prēmijai, bija skaidrs, ka jālaiž uz Briseli paklausīties SMASHING PUMPKINS — pašu ilgtspējīgāko un muzikāli bagātāko deviņdesmito sākuma grunge grupu. Kas ir palikusi tāda pati arī mūsdienās, atšķirībā no dažas labas citas, starp citu…

Koncerts notiek pilnīgi apaļajā (un tāpēc ar labu akustiku apveltītajā) Vorst Nationaal/Forest National manēžā (Foršta jeb Foresta ir Briseles priekšpilsēta) ar aptuveni 8000 ietilpību. Skatuves un aizskatuves konstrukciju dēļ tautas ir apmēram tūkstoši pieci — ir pilns, bet uz galvas cits citam nekāpj, viss normāli.

Pēc pusdeviņiem vakarā uz skatuves parādās Billija Korgana mūžamskūtā olgalva, un koncerts pēkšņi ir sācies — bez nekādiem iesildītājmāksliniekiem. Trīs mierīgas dziesmas no jaunajām, un publika jau ir ekstāzē: SMASHING PUMPKINS metode vienmēr ir bijusi «kombinēt ļoti klusu mūziku ar ļoti skaļu», un šī metode tiek ievērota jauno dziesmu izpildījumā, pat ja studijas ierakstā attiecīgā dziesma ir mierīga, pusakustiska balāde.

Jaunajām dziesmām pa vidam tiek iespraustas dažas vecās: gan hiti, gan mazāk pazīstami gabali (izklausās, ka bez īpaša māsterplāna) — un tā «A Song for a Son» un «Astral Planes» mijas ar «Geek U.S.A.», «Thru the Eyes of Ruby», «Siva», «For Martha» un «I Am One». Korgana kaķiski ņaudošais vokāls un unikālā ģitāras skaņa, kas nav raksturīga nevienam citam ģitāristam, Džefa Šrēdera alķīmiķošana uz ģitāras (puisim lieliski sanāk!), bundzinieka Maika Bairna spēja tuvoties vismaz par 90% oriģinālbundzinieka Čemberlina spējām (un tas ir daudz!), Nikoles Fiorentino atzīstamā basa spēle — kaut arī Korgans koncerta pirmajā pusē šķiet ar kaut ko neapmierināts. Un teju katrā dziesmā izpaužas SMASHING PUMPKINS tipiskās iezīmes: Korgana ģitāru dueti ar Šrēderu un vokālie dueti ar Fiorentino papildinās ar Bairna lauztajiem ritmiem, un dažubrīd Korgans pieķeras klavierēm, līdz beidzot arī bundzinieks dara to pašu.

Skatuve ir noformēta iespējami mirdzoša un spīdīga (gaismas, spoguļi, hromēti statīvi, atspīdoši «eņģeļmati» skatuves dziļumā), tā kā brīžiem izsauc neveselīgas asociācijas ar tatāru Eirovīziju vai kādu citu no tiem elles lokiem, kas sastopami vēl tepat zemes virsū. Tomēr tas ir saprotami — kaleidoskopa mirdzošo stikliņu un to nebeidzamo kombināciju tēma attaisnojas. Ak jā, un kvartets pamanījies apvaldīt savu tieksmi uz baltām drēbēm — šoreiz baltas ir tikai pāris ģitāras. Nevis pilnīgi viss.

Visā koncerta garumā Korgans nepasaka klausītājiem ne vārda — tikai tad, kad tiek izsaukts uz skatuves atkārtoti, uzsāk sarunu ar tautu. (Izceļas liela jautrība tieši priekšā — daži vietējie saderējuši savā starpā, ka Korgans tiešā tekstā pie cilvēkiem tā arī nevērsīsies.) Viņš paziņo, ka nākamgad paredzēts izdot «īstu» albumu «Oceania», pretstatā pašreizējai praksei.

Jo, runājot par «ķirbju» pieeju mūzikas izplatīšanai, tad Korgans ir viens no tiem māksliniekiem, kas ir vairāk vai mazāk atmetis sadarbību ar leibliem, līdzīgi kā visiem zināmie ARCH ENEMY, NINE INCH NAILS, RADIOHEAD piemēri. Pašreizējais albums «Teargarden by Kaleidyscope» tiek sarakstīts pēc sekojošas metodes: vispirms reizi mēnesī tiek izlaista dziesma lejupielādei par brīvu. Kad salasījušās četras dziesmas, tiek izlaists limitētais EP, ko var arī nopirkt — un, protams, kolekcionāri plēšas, kurš tiks pie vinila un CD. Tā nu jaunais konceptalbums pilnībā būšot gatavs aiznākamgad, kad iznākšot arī kopējais izdevums — 44 dziesmas uz 11 diskiem/viniliem kopējā kastē. Bet nākamgad plānotā «Oceania» esot jāuztver kā «albums iekšpus [vēl vienam — lielajam] albumam», jo esot sakrājušās idejas, kas neesot realizējamas pašreizējā «nu vienu jau pa visu mēnesi var» formātā.

Nospēlējot pusotru stundu intensīvi, SMASHING PUMPKINS beidzot nomierinās: pienākusi kārta lēnajai koncerta vidusdaļai (kaut gan viņiem daudzas pagarākas dziesmas sanāk kā veseli minikoncertiņi — ar intensīvu ievadu, lēnu vidu un masējošām beigām). Skanot ritma sekcijai, Korgans vienubrīd nober divus bērnu mēles mežģus kā tekstus pa virsu mūzikas improvizācijai — vienā visi vārdi sākas uz P burtu, un šis mežģis tiek veltīts Šrēderam, kamēr otrs ir pazīstamais «She shall sell seashells by seashore», kurš tiek adresēts Fiorentino un kura beigās Korgans pats saperas. Pavisam koncerts ilgst gandrīz trīs stundas — ieskaitot otrreizējo atnākšanu, kurai pietaupīta «Zero». Kopumā ir pa kādam gabalam no visiem albumiem, izņemot abus «Machina» albumus.

Interesanti pavērot, kā Briselē klausīšanās tradīcijas atšķiras no mūsējām. Piemēram, te visi droši pīpē manēžā, tajā skaitā ne tikai parasto tabaku — uzvēdī arī pretīgi skāņā marihuānas dvaka. Apsviedīgi vietējie pie izejas sagaida ar SMASHING PUMPKINS krekliņiem par desmitnieku gabalā — manēžā iekšā cenas ir 30 eiro par parastu T-kreklu un 20 — par mudacīgu cepurīti. Ieraksti, sekojot Korgana uzstādījumiem, pieejami nav. Pēc koncerta beigām tauta nesteidz izklīst: pulcējas pie alus krāniem (pretīgs vietējais mīzals «Jupiter», pat mūsu «Cēsu» ir labāks), hotdogu stendiem manēžā iekšā un ārpusē, un vispār — āfterpārtijs uz ielas iet vaļā, neviens nekur nesteidzas mājās, lai arī ir pusnakts, bet rītā — darbadiena.

Komentāri: