Tavs prāts iestieg paradimensijas ektoparazītu pļurzā: Artūrs Bērziņš — «Visuma Vērpēji»

(Raksta Dethecrator) Gleznotāja Artūra Bērziņa romāns «Visuma Vērpēji» beidzot divreiz izlasījies arī Karametālam, un tagad varam dot savu atskatu uz tiem puscaurspīdīgajiem gļotu pikučiem, kas ir šī «daiļ»darba pamatā!

Skaidra lieta, ka vispirmām kārtām Artūrs Bērziņš pazīstams kā gleznotājs, kas ne tikai rada konceptuālus lieldarbus, kuros prot savienot latviskos tēlus un ornamentus ar futūristiskiem kiberpanku konceptiem, bet arī veidojis vākus metāla albumiem — sākot ar PRETERNATURAL, RELICSEED, COLT un beidzot ar CRADLE OF FILTH, kam viņš režisējis pat videoklipu ar divarpus miljonu skatījumiem. Savukārt, ķeroties pie savas mūzikas radīšanas, Artūra Bērziņa smagās elektronikas trio KORONAR pirms gadiem desmit izlaida albumu «Biopunk Romantica», kurā kā viesmāksliniece dziedāja arī VIC ANSELMO un kur par slavenāko dziesmu gadu gaitā kļuva ne «Lenoras Sapņi» un arī ne «Godzilla Baby», bet gan «Kantaina Peža».

Un tagad šitāds uzrakstījis vēl arī grāmatu.

«Visuma Vērpēji» viscauri ieturēti visdīvainākās šausmu literatūras («weird fiction») stilistiskā, svārstoties starp fantāziju un zinātnisko fantastiku. Sižets sākas kādreizējā klubā «Elektra», un tas ir absolūti reālistisks līdz detaļām, taču tāds šturmistu pagrīdes tusiņš «harsh noise wall» un alkohola atmosfērā, kam seko «čillošana triphopa un dark synthwave pavadībā», priekš vidusmēra lasītāja uztveres izklausās precīzi tāpat, kā tālākajās nodaļās sekojošā gļotaino milzu tārpu izlocīšanās, tiem vemjot citam uz citu, kad tie ieradušies pie mums no paralēlās dimensijas.

KORONAR dziesmas «Push It Out» video.

Grāmatai cauri iet daži pozitīvie tēli (Karlīna un Rihards) un krietna varza ar sliktajiem (Vītolu ģimenītei goda vieta), pie kam — kā jau parasti šādos romānos — sliktie tēli ir krietni interesantāki par labajiem, pareizajiem varoņiem, kuri drīzāk šķiet kaitinoši ar savu pareizību. Konkrēti autoram izdevies pozitīvajā Riharda tēlā lieliski parādīt latviešu vīriešu kaitinošāko rakstura īpašību: bezgalīgi tarkšķēt par visu ko pēc kārtas, cenšoties meiteņu priekšā izcelties nevis ar darbiem, bet gan ar nebeidzamu runāšanu par tēmām, sagrābstītām no visādām interneta bildītēm un visiem zināmām grāmatām vai (pseido)dokumentālajām filmām, pie kam runātāji paši to visu pilnā nopietnībā uzskata par «gudrībām». Nav brīnums, ka mūsu valstī sievietes automātiski tiek uzskatītas par skaistām un noslēpumainām — laikam jau mūsu dāmām nav grūti radīt elegances un gudrības auru, ja vīrieši bez apstājas grab un nemaz nelaiž sarunu biedrenes pie vārda, nedodot viņām iespēju izteikt kādu dumību.

Kā jau pienākas paranormālā trillerī, «Visuma Vērpēju» varoņi vairākkārt ienirst pazemē, tiek un netiek atpakaļ virspusē, iepinas visādos taustekļos utt., kamēr viņus izglābj parodija par policistu filmām — varonīgais inspektors Blekvels un viņa pārinieks, konstebls kilograms (tieši šādā rakstībā).

Būdams gleznotājs, kurš (atšķirībā no daža laba cita mākslinieka) vienmēr zina, ko dara, Artūrs Bērziņš romāna titulārajiem «Visuma Vērpējiem» iedevis zīmīgu lomu: ļaunie varoņi no svešajām dimensijām beigās izrādās parodija par tiem māksliniekiem, kas taisa «mākslu pašas mākslas dēļ» («art for its own sake»). Romānā sakausēts darbīgs, uz priekšu vienmēr vedošs sižets ar straujiem pavērsieniem, no vienas puses, un filosofiski konceptuālu pārspriedumu līmenis, no otras puses, pie kam ar filosofiju par mākslas un realitātes attiecībām nodarbojas varoņi dialogu gaitā, nevis autors savā balsī «aizkadra tekstā». Iznākumā romānu raksturo, piemēram, šādi citāti:

«— Paranormālās spējas?
— Tādas kā tev un man, — pamāja aģents. — Tādu kā mēs ir katastrofāli maz.
— Kāpēc mūsu progresīvie kaimiņi nedalās ar saviem zinātniskajiem noslēpumiem?
— Viņiem ir citāda daba, viņiem pat cēloņsakarību loģika ir citāda. Mēs, verbālās uztveres vergi, uzskatāmības labad saucam viņus par arhontiem — analoģiski ar gnostiķu kosmoloģijas virsgariem, kas uztur nemainīgumu dabisko lietu kārtībā. […] Arhonti izprot, ka bez harmonijas realitāšu tuneļu sistēmas struktūrā visu Multiversu var pārklāt milzīga htoniska dirsa.»

Vārdu sakot, šādā tekstā autora personas klātbūtne ir neizbēgami jūtama, pie kam labā nozīmē. Grāmata vietām tika raksturota kā «pirmais weird fiction darbs latviešu literatūrā», kaut gan par priekšteci būtu uzskatāms Pētera Pūrīša satīriskais «Kōknesis» — tur gan humors bija galvenais virzītājspēks, tomēr kosmiskie celulozes galvas no planētas ŠŽĢBŽA savā dīvainībā daudz neatpalika no Bērziņa «vērpējiem».

Performance «Iniciācija» (par tautas nodevēju pakāršanu un tā)...

Interesantākais moments ir ilustrācijas. Varētu padomāt, ka gleznotājs nu ļaus savām rokām vaļu un saveidos ilustrācijas, kas pārspēs romāna tekstu savā ekstravagantumā! Ne vella: autors ir dzirdējis par faktu, ka daiļliteratūras lasītājiem nepatīk ilustrācijas (traucē zīmēt katram pašam savu «bildi» galvā), tāpēc te bildes ir melnbaltas, neuzkrītošas, necenšas tiešā veidā ilustrēt «Visuma Vērpēju» sižetu un vispār neatgādina neko citu, kas no Bērziņa redzēts. Tikai vāks tāds tradicionāls. Tas ir, Bērziņam tradicionāls — caurspīdīgā tankā ievietots Ulmanis ar cūkas sirdi te nerēgojas, bet puskaila jaunava citplanētiešu nagos ir gan.

Kopvērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (7 galvaskausi)!

Tikt pie grāmatas var te: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/138871-visuma_verpeji.html

P.S. Labi, ka Karametāls nav kāds psiholoģijas saits. Tad šis apskats sastāvētu no Vītolu tēva un mātes dialogu analīzes, kā bērnībā ģimenē piedzīvotā garlaicība nez cik gadus vēlāk motivējusi gleznotāju ķerties pie romāna, atmaksājot vecākiem par sistemātisku nogarlaikošanu bērnībā ar pārgudru ļurināšanu — tagad autors savus kaitinošos senčus ielicis romānā, izkariķējis un padarījis par sliktajiem tēliem, vien pirms laišanas uz tipogrāfiju uzvārdu «Bērziņi» skata pēc padarījis par «Vītoliem». No otras puses — ja paskatāmies uz psiholoģijas vietnēm, tad tas, ko gvelž pašpasludinātais «vēdiskais psihologs» Uģis Kosmokuģis, brīžiem sit pušu Lavkraftu (ar to atšķirību, ka Lavkrafts savus tekstus nebija radījis ņemšanai par pilnu, tikai kā literatūru). Redzēsim, vai lasītāji pieprasīs Artūram Bērziņam: «Raksti vēl, raksti tālāk, citādi mums jālasa tikai sviesti psiholoģijas saitos!»

Apskats par 2014. g. izstādi «Tautiskais postromantisms» https://karametals.lv/zinas/vesture-pieder-tautai-mits-ir-musu-muzos-arturs-be-834/

Komentāri: