THERION Rīgā: mākslu dzen ar āmuru smadzenēs... (Recenzija)

1. decembris "Melnās Piektdienas" klubā pie visai laba apmeklējuma uz pēdējo laiku apātijas fona, ap 400 "metālgalvu" klātienē – THERION vieni paši rullēja māksliniecisko koncertu...

Nu jā... jūsu padevīgais karametāliskais kalps tai vakarā iegāja "Melnajā Piektdienā" vakara galveno mākslinieku otrās dziesmas laikā un uz reizi nonāca kā pasakā. Jau otrā dziesma no THERION puses – tāda teātrāla un skaļi dziedoša. Turklāt tiešā veidā. Visi, kas vairāk vai mazāk regulāri kāto uz "Melnās Piektdienas" pusi, pieraduši klausīties vien rēcienus. Bet tagad, kā jau visi šo komandu no ierakstiem atpazīst tieši šādejādi, izdzirdēja skaistu un reizē smacējošu dziedāšanu. Turklāt kā korī – kā " iemesla" dēļ arī slaveni pa īstam vēl ilgi pirms ierodas sniegainajos Latvijas galos.

Nu tad atpogāja visu vakaru pēc pilnas programmas. Mūzika zēvelējās no pēdējiem trim albumiem, tostarp kādi trīs skaņdarbi no šā gada jaunākā "Sitra Ahra". Arīdzan vizuāli – kad uz podestiem aizmugurē ir tas zīmējums, ir papildus ejas koncertam gatavotās. Papildus sienas. Un paši teatrālos tērpos, un paši teju kā dziedošie "četrinieki" (divas dāmas un divi kungi) dzied. JĀ DZIED (ne reizi ar to "dzied" un jūsmo reizē ar zāles audienci arīdzan šo rindu autors, droši vien "dziedās" ne reizi arī līdz šā raksta izskaņai, kas gan pienāk ātrāk nekā toreiz tas pilnu divu stundu koncerts). Jā- bet arī šo runājot, tas ir... gandrīz neko nepateikt par šo koncertu.

THERION kaut kā ietrāpījušies tādi, ka uz viņiem nāk ne tikai klasiskie "matainie", bet arī gotiski un pat panciski ar grebenēm (nu tām "sekstēm") ietērpušies bija klāt. Mūzika tātad šāda novakarē viedējama: tātad plašām masām. Bet masas šīs gatavojas un nogatavojas labi. Un visi bez izņēmumiem gāja ar labestīgu smaidu uz mājām, lai jau nākamajā rītā pie saviem ofisu vai darba - galdiem atcerētos to mākslas tvaikāmuru, kas vēl melnās trešdienas vakarā smagi zvetēja pa pauriem.

Bet smagi zvetēja - pat kādu brīdi drošinātāji demaršēja, un apmēram pusstundu pie beigām kaut kas nojūdzās skaņdarba vidū, un skatītāji pāri galvām toties saņēma ne visai garu bungu solo. Kā nekā, viens no organizatoru gala izsacījās..."nu normāli grupai taču pusotru stundu jāvālē, divas stundas par garu - smalkie aparāti netur". Taču arī šādām situācijām visi ir gatavi, tur apmainīja "vadiņus" un vēl šo to, un tā "priekša" aizgāja. Bet sarunas aizkulisēs turpinājās: "par to nu reiz, māksliniekiem taču jāļauj izpausties. Lai arī cik gari būtu šie uznācieni".

Gargabalnieki – kā operas, kā mega-terions, kā koris... Un dziedāšanas "auka" iznesa visu koncerta smagumu uz galvām. Netika tā masēts ar ģitāras drudžaino stīgu raustīšanu vai kaismīgo basbočku (pedāļbungas) trako driblējumu. Drīzāk tā aizmugures instrumentācija bija atturīga, reizēm atgādinot pat ieaijājošas balādes. Bet tas... neskaitot fatālās balsis, kad reizēm divu sieviešu un divu absolūti dziedošu viriešu "dubult-duets" izvērta katru skaņdarbu līdz gariem mūžamežiem, kuriem nekad nav ne gala, ne malas.

Visprecīzāk būtu - ja reiz uz skatuves būtu kāds gleznotājs, kurš kā "piektās grupas kolonnas" dalībnieks spontāni zīmētu to, kas reiz ir sadzirdēts no Rīgas melnā kluba podestiem. Glezna viennozīmīgi katrā reizē būtu savādāka. Un tad vienība savā mājas lapā varētu izstādīt kādu spontāni radušos galeriju. Tādas tās asociācijas bija, bijām nonākuši mākslas muzejā, kur skatījāmies ... ar ausīm, tā teikt. Gari un plaši, un pat zināmā mērā sirsnīgi. Pagaidām tā varētu būt kādas "instalācijas" ideja, ko pat paši THERION nez vai dara, bet darīs reiz. Visticamāk kāds no viņiem uz vecuma galu, kad agri vai vēlu būs jāatvadās no agresīvās skatuves dzīves, tad varēs nodabā mājā gleznot reiz bijušos mūzikas pārdzīvojumus.

Šie sirsnīgie "metālgalvas", pēc visa spriežot, bija iepatikušies arī pašiem mūziķiem. Tie, kuri tūdaļ pēc pēdējiem akordiem neaizskrēja uz māju (baidīdamies no nākamā rīta priekšnieku uzbrēcieniem saistībā ar aizgulēšanos), viņi novinnēja ko vairāk. Apmēram 15 minūtes pēc kapveida pēdējiem akordiem aiz "To Mega Therion" skaņdarba aizvēršanās, pie faniem "lejā" nonāca THERION viens no megadziedošajiem Tomass Vikstrēms. Fotografēties, dalīt autogrāfus vai vienkārši parunāties. Muzikantiem šiem nebija nekur jāsteidzas, tamdēļ "tusošanās" pie podestu piekājes turpinājās teju vai 30 minūtes. Tostarp dažus vārdus izdevās pārmīt arī ar šā raksta autoru, gan vairs nedziedājot...

Un tomēr...

- Kāda bija Rīgas publika? - Laba, patīkama.
- Kā jūs izvēlaties skaņdarbus uz konkrēto koncertu? - Pēc sajūtām, pēc iedvesmas...
- ... un tamdēļ slaveno "o Fortuna" (klasiskās mūzikas cienītājiem labi zināms opuss) nedziedājāt!? - Jā, mēs to šoreiz neizvēlējāmies, mums aktuāls ir tagadējais albums...

Tomass Vikstrēms pretī atjautāja, kāds viedoklis ir skatītājiem par tikko sniegto koncertu. "Labs, patīkams, good feeling", uz ko pats arī "par tām sajūtām" piekrita šai gaisotnei. Tā jau runā, ja pašiem mūziķiem patīk viņu pašu uzstāšanās, tad arī pie faniem iznāk "tautas parterī". Tas labi, kad nu Rīga paliks vēl vienai bandai labā atmiņā. Kazi, varbūt – tad jau arī pēc nākamā albuma (būs jau būs, esot sākuši tā kā "domāt par to") dotā vienība atkal atgriezīsies Daugavas krastos.

Komandas vietne: http://www.megatherion...

Komentāri: