17. septembra vakarā un sekojošā naktī kārtējo reizi "Melnās Piektdienas" klubā velves drebēja zem stipras mūzikas. TRENDKILL METHOD ar šo koncertu atrādīja viņu jau otro "Affective Arousal" disku. Vairākas komandas bija uz podesta. Un atsaucība no skatītājiem - gana laba.
Šo rindu autors melnajās velvēs patusojās līdz pusnaktij – ievērtēdams trīs no piecām paredzētām mūzikas vienībām.
Koncerts kā koncerts, bez sevišķas pieteikšanas uz paaugstinājuma nāca un gāja... lai citreiz atkal nāktu (un nāks - nešaubos).
Vispirms visus iesvaidīja OTHERWAY. Jauna komanda – kuri tomēr it drosmīgi uzražot pasmagu mūziku. Varētu nez kuro reizi teikt "pavasarīga brigāde". Tomēr šos vārdus daļēji paturēšu pie sevis. Jo darīt- arī tas ir daudz. Lai arī stils komandai bija samērā bezsaturīgs. Meklējas "savā notī", protams. Tāds atvēziens uz "nu..." pusi, pat ritmiski lēkāja kā "tur ASV". Uzauroja, protams, kā gan savādāk... Vārdus nevarēja dziesmām saprast. Bet- gaisotne patīkama, skatītāji sāka vētraini atbalstīt (šķietas, dažā lokā brigāde ir tīri pazīstama jau).
Un tad jau tālāki viesi CEREMONIAL PERFECTION uzrīkojās (no Igaunijas). Uz reizi jaušams krietni lielāks profesionālisms. Kas paužas kā smalka saspēlētība, vieglums – kas gūstams ne pirmajā gadā smagos koncertuznācienos. Audio asociācijas – vētra. Līdzīgi kā pašmāju SACRAMENTAL, kuri arī māk strādāt ar klausītājiem. Igauņu viesi vētraini zēģelēja, un pa laikam pateicās par "iespēju Rīgā spēlēt". Pilns komplekts ar gan ar dažādiem rifiem, gan ar dažādiem uzbalsojumiem. Bet viss ir ierāmēts sakarīgās sienās, kas dod domāt par vienotu veselumu smagajā iebraucienā. Kā gan savādāk!
Un tad jau noskatīta vakara galvenā gripa TRENDKILL METHOD. Biju jau iepriekš par viņiem daudz laba dzirdējis, un dotajā naktī izdzirdētais nelika vilties. KAPĀ! Nevis zārkā, bet kapā kā ar mietu pa galvu... šajā brīdī ieslēdzas asfalta drupinātājs starp smadzenēm. Bet ne gluži kā kapu lāpstu vicinot, bet gan kā urbanizētā vidē ar atskaldāmo āmuru ritmiski bungo pa klinšainām ielu apmalēm. Kapājums – tā ir centrālā ass, ja klausamies grupas ne pārāk biežos koncertus. Samērā skeletiski kaili ritma bungojums bāžas iekšā bungādiņās. Bez kompromisiem. Dzīvi un svilinoši.
Pa starpām publikas jautrināšanai bija dažs konkurss un "vienkārši Kirils" nospēlēja uz ģitāras dažas vienkāršas dziesmas.
Vairāk gan no vakara nesanāca skatīties. Bet...
... jāsaka kādi vārdi arī par vakara publiku. Šai reizē nebija tradicionālā "piektdienas" publika, bet gan jauna paaudze – kurai viss vēl priekšā. Kā reiz tam laikam gatavojamies, kad jaunas "galvas" ienāksies svarīgajā apritē. Un laiki mainīsies. Vispār neprognozējamā virzienā. Ja būtu iespējams uzrīkot kādu "Pozitīvā" festivāla smago versiju (laukā vai pilsētā, viss vienalga), tad visas aizvadītā vakara komandas varētu tur piedalīties. Un jauno paaudzi iegrozīt smagās mūzikas virzienā. Tā teikt, "bērnos ir mūsu nākotns" (teiciens gan pavisam savādākos laikos un kontekstā no aizgājušās PSRS kompartijas ģenerālsekretār Brežņeva puses, bet šādi cilvēki reizēm arī ko derīgu pasaka...). Bet prieks, ka arī jaunā paaudze visai kuplā skaitā novērtē smagās garamantas. Cerības nav zaudētas.
Komentāri: