Vai viegli būt deviņdesmitajos: Jelgava 94 + 20

(Raksta Dethecrator) SPOILERIS: Recenzijas sākumam nav NEKĀDS sakars ar grāmatu. Kā arī pievienotie video ir ilustratīva rakstura un tāpat nav saistīti ar tekstu. Noskaņai. Tā bija varen karstā 2006. gada vasara — ne tikai tiešā, bet priekš manis arī pārnestā nozīmē. Apkārt griezās treknie гады, un es tos pavadīju savā iemīļotākajā veidā: iekuldamies dažādās nepatikšanās.

Vienreiz bija reāla vajadzība drusciņ pavadīt laiku kaut kur, tikai ne darbavietā un tikai ne mājās. Īsi sakot, bija sanākusi saķeršanās ar truliem, toties jo brutāliem sabiedrības slāņiem. Šie (samērā treknie) гады naudu pelnīja, izkrāpjot PVN atmaksu un pēc tam to legalizējot, izmantojot fiktīvas firmas, par kuru formālajiem īpašniekiem bija gan bomži, gan jau miruši cilvēki. Lūk, te daži piemēri (internetversijā raksti nav pilnīgi, jo pilnā versija pieejama tikai par maksu — bet ieskatam pietiks arī ar šo):

http://www.db.lv/citas-zinas/mirusie-nodarbojas-ar-fiktivo-biznesu-209360

Un: http://www.db.lv/likumi-nodokli/zombiju-kantoris-maksatnespejigs-paliekot-valstij-parada-pusmiljonu-210575

 

Metal as fuck.

Manas un kolēģa intensīvas darbības rezultātā pusgada laikā šim «zombiju biznesam», kā mēs toreiz to saucām ne tikai savā starpā, bet arī avīzes publikācijās (visrespektablākais biznesa laikraksts, tolaik piederošs zviedružīdu N.W.O. aprindām…), tika piegriezts skābeklis diezgan konkrēti — patiesībā vēl tagad prieks atcerēties šo darbības virzienu. Pretējai pusei — krāpniekiem un mazgātājiem, protams, bija gluži pretējie secinājumi. Turklāt (viņiem neraksturīgi) šie bija gatavi lamāšanos pa telefonu pārvērst konkrētās darbībās, tāpēc vajadzēja pazust.

http://www.youtube.com/watch?v=o6sqcn3vKvA

Pazušanu biju ieplānojis uz Blomes festu, par kura eksistenci tādi blēži zināt diez vai varēja (vismaz es tā cerēju, un izrādījās — cerības beigās bija pareizas). No rīta sapircis šmigas buteles un rūpīgi ievīstījis pa vidu teltij (tā man bija veca, krietni masīva, zaļi izbalējusi PSRS armijas telts), kā arī tajā vēl pa vidu iemačkātajam zaļajam, biezi polsterētajam augstkalnu guļammaisam (brāļu sauktam par «krokodilu»), ap pusdienlaiku atdevu pakas Heresy, kura ar kaut kādiem čomakiem (laikam to starpā bija Izkapts, ja pareizi atceros) brauca zili sagrabējušā opelī uz Blomi jau pa dienu. Pašam bija jāsēž redakcijā līdz pēcpusdienai. Atceros, Juris Kaža vēl dzina jociņus par maniem «miroņiem — biznesmeņiem», jo tieši tajā rītā iznāca kārtējais no maniem zombiju biznesa rakstiem: «Tādam juridiskā adrese ir nevis Zemesgrāmatā, bet Pazemesgrāmatā!»

Lieta tāda, ka bandīteļu varza pēc iepriekšējā mana pētījuma soļa publicēšanas pabraukāja apkārt dienas divas — trīs ar veciem BMW, padzēra, pabļaustījās, un tad likās mierā, mani vairs nemeklēja. Arī šiem sīkajiem blēžiem tomēr ir interesantākas lietas, ar kurām noņemties, turklāt naudas mazgāšana arī prasa laiku. Tāpēc jau bija ielāgots: kaķa lāsti debesīs nekāpj, un pietiek, ja kaut kur pazūd tālāk no Rīgas uz nedēļas nogali. Šī bija otrā reize, kad tāds manevrs tika pielietots, un šoreiz tam tika izmantota Blome. Pa aplinkus ielām aizkātoju līdz autoostai, kur dežūrēja (diezgan pareiza darbība no viņu puses, jāatzīst) viens no bandīteļiem ­— Mārels vārdā. (Uzvārdu jau esmu aizmirsis.) Bet autoosta pēcpusdienā bija pilna ar tautu, un tādā publiskā vietā uzsākt konfrontāciju viņš nevarēja. Stāvēju pie kases un izlikos, ka neesmu viņu pamanījis, un izvilku darba telefonu, lai piezvanītu Rudakam un paprasītu, vai šim nav nepieciešama vieta teltī. Sarunas vidū pieliecos pie kasieres lodziņa un klusi paprasīju biļeti uz Blomi. Rudaks atbildēja, ka gan jau telts noderēšot.

Autobuss bija, protams, pārbāzts: piektdienas pēcpusdiena, tauta brauc pie radiem. Bija arī daži metālisti: šādas tādas meitenes, kāds jaunietis, un viens pavisam parasta, vidusmērīgi ikdienišķa paskata tipāžs brillītēs manā vecumā. Pēdējais nez kāpēc sēdēja pie metālistēm autobusa aizmugurē. HVZ, varbūt pavelk melnās lūpas un nagi. Buss vilkās no Rīgas ārā tā, ka pusotras stundas laikā bija aizticis no autoostas līdz Brīvdabas muzejam — jo bija treknie, un ielas bija pārpildītas ar visa veida transportlīdzekļiem. Tagad sastrēgumi nekad nesasniedz to episko līmeni, jo tauta emigrējusi.

Izbraucot no Rīgas, es atviegloti uzelpoju — neviens no blēžu klubiņa laikam nebija pamanījis, uz kuru pusi es īsti aizbraucu. Aizmugurējais sēdeklis ierosināja cienāties ar savstarpējiem dzērieniem: šie tā bija iedomājušies uzsākt sarunu, jo noskaidrojās, ka jamie īsti nezina, uz kurieni jābrauc, lai tiktu Blomē. Lieta tāda, ka Vidzemē ir divas Blomes: viena pie Alūksnes, otra — pie Smiltenes. Kā tikt no Smiltenes līdz Blomei, es zināju, bet šī autobusa maršruts veda garām Smiltenei pa lielo šoseju, nevis iekšā. Runājot pa telefonu ar Rudaku un ar vienu aci vaktējot Māreli, es nebiju pievērsis uzmanību, ka man kasiere iedevusi biļeti līdz Alūksnes Blomei.

Kad autobuss nogriezās uz ziemeļaustrumiem, Smiltenē tā arī neiebraucot, arī es vairs nebiju īsti drošs, kur mums jākāpj ārā. Pakaļa to zināja vēl mazāk, protams. Uzprasījām pārējiem pasažieriem, kas te notiek, un kāda laipna lauku sieviņa apliecināja, ka Blome esot pie Alūksnes, tā kā mums jābrauc tik tālāk. Jo īpaši uzsvērām, ka mums vajadzīga nevis Alūksnes, bet Smiltenes Blome, un viņa apliecināja vēlreiz laipni un negrozāmi, ka Blome atrodas pie Alūksnes.

Apturējām busu, izkrāvāmies ceļmalā, es sazvanīju Heresy, kura drīz vien atbrauca, šķiet, Latvijas Valsts Mežu (?) džipā — kopā ar kādu Guntaru (?) pie stūres, un Guntars (?) aizrāva mūs visus uz īsto Blomi. Atceros, pa ceļam paņirdzām par «Fekalizatoru» — sak, vidusmēra metaļoriem parasti festā kuņģi piekraut ne vienmēr sanāk, toties Fekalizators iet uz pilnu klapi. Satiku savējās (telti Heresy un Izkapts, malacītes, bija iekontrabandējušas teritorijā kopā ar visu tajā saslēpto šmigas blāķi — pietika abām dienām), satiku Rudaku u.c., noplivināju pa episko Blomes dīķi, sāku klausīties visas grupas pēc kārtas, un aizmirsu par nejaušajiem ceļabiedriem. Otrā dienā gan tā kā iedomājos sameklēt — bet jau biju aizmirsis gan šo vārdus, gan izskatus. (Lai arī meitenes bij glīšas, tomēr toreiz man bij cita — gan ne metāliste, tāpēc uz Blomi nebrauca.) Atceros, ka man ar to, kurš pēc metālista neizskatījās, bija konstatēti daži kopīgi paziņas reklāmas nozarē — Ščipčinskis, Burāne, Stendzenieks (?), tik nelaime, ka tādu cilvēku (?) pilna Rīga.

Paiet septiņi gadi. Tu jau šo epizodi esi aizmirsis. Un tad pēkšņi tu to pašu epizodi ieraugi ar nejaušā, sen aizmirstā ceļabiedra acīm. Jo tu lasi viņa grāmatu «Jelgava 94».

 

Bandīteļi un metāls

Skaidrs, ka Joņeva grāmata ar šo epizodi nevis sākas, bet beidzas. Sākas «Jelgava 94» dziļos deviņdesmitajos un dziļā Jelgavā. Romāna struktūru un saturu atstāstīt nav īsti jēga — nav ko aprakstīt pilna Mēness skaistumu pavasara naktī, katrs var pats izbaudīt. Tā vietā pievērsīsimies literārajām tehnikām.

http://www.youtube.com/watch?v=Kp47k9Y0Bfs

Klasiskajā detektīvromānu tehnikā ir viena problēma: galvenais antagonists (parasti tas ir slepkava) parādās savā pilnajā kapacitātē tikai pašās sižeta beigās. Notikumu gaita tāpēc autoram jāaprāda, nerādot slepkavu visā viņa(s) krāšņumā, vai arī parādot vien epizodiski, lai lasītājam nerastos aizdomas, kurš tad īsti nogalināja tanti Emmiju, paveda viņas mazmeitu un nopizģīja dzimtas Bībeli. Tāpēc naratīvs tiek konstruēts, demonstrējot divus centrālos tēlus: izmeklētāju, kurš vienmēr ir gudrāks, viltīgāks un tālredzīgāks par lasītāja vidējo līmeni (Ogists Dipēns, Erkils Puaro, Šērloks Holmss), kamēr viņa pārinieks (kapteinis Heistingss, Dr. Vatsons, anonīmais Dipēna partneris) ir parasts cilvēks, kurš uz erudītā drauga fona izskatās par īstāko stulbeni — tomēr parasti ir noderīgāks, nekā pat viņam pašam šķiet.

Būvējot «Jelgavas 94» struktūru, autors gudrā un stulbā varoņa vietā padarījis galveno protagonistu par filigrāni izstrādātu viduvējību starp abiem. Uz Joņeva un draugu piedzīvojumiem balstītais galvenais Jānis (kurš nekādā gadījumā nav 100% precīzs autobiogrāfisks tēls!) ir nedaudz stulbāks, nedaudz gļēvāks, nedaudz neveiksmīgāks nekā vidusmēra lasītājs (romāna Jānis pārdzīvo, ka pat kautiņā nejēdz iekulties, kā pienākas), grib un grib, bet nespēj tā īsti iemācīties nospēlēt nevienu dziesmu tā, lai kāptu uz skatuves pats, toties reizēm parāda sevi arī no labās puses. (Tur viņam bieži palīdz Viņa Augstība Gadījums.) Jānim labprāt patīk pielikt savu artavu pie vecāko biedru mitoloģizēšanas (Sonnenmensch noklausoties 10 jaunus albumus dienā, Sinisters zina jebkuru grupu pasaulē, Sleijers reiz iedūris grupas biedram kājā nazi tā par neko). Patīk iesmaidīt par Profesionālo Riebekli Venomu — iemeslu nav grūti nojaust: pašam Jānim vienkārši nav drosme tuvoties Venoma sludinātajam, tā sacīt, Absolūtajam, tā sacīt, Ļaunumam.

Savukārt alūzijas ar detektīvžanru rodas automātiski tāpēc, ka Jānis visu laiku kaut ko meklē un cenšas izošņāt: vai nu cenšas dabūt jaunus ierakstus, vai cenšas izprast tajos dzirdamo elementu nozīmi, studē liriku, mēģina sadzīt rokā grūti pieejamu informāciju, kā arī — cenšas iepazīties ar cilvēkiem, ar ko varētu būt kas kopīgs, atdevīgi izzina dažādas reibuma pakāpes, lieņ iekšā koncertos bez maksas, atvairās no skolotāju un gadījuma rakstura vecāku visnotaļ pareizajiem centieniem noturēt viņu uz pareizā ceļa. Nomainiet šeit «Jāni» ar «operatīvo darbinieku», «mūziku» ar «lietiskajiem pierādījumiem», «skolotājus» ar «priekšniecību», «cilvēkus» ar bišķiņ citiem «cilvēkiem», un tipiska policijas filma jums ir rokā! Tikai sunītis pietrūkst, lai sanāktu jūsu stereotipiskais «Inspektors Grausts». Turklāt vairākās sižeta vietās Jānis tiešām sapinas gan ar Jelgavas čigānu midzeni, gan ar deviņdesmito gadu ielas bandīteļiem apdauzītā BMW. Tāda nu toreiz tā dzīve bija — ne tikai Jelgavā.

 

NIRVANA über alles

Liela veiksme ir tas, ka darbība notiek nevis Rīgā, bet citur. Protams, Jelgavas vietā tikpat labi varēja būt arī Cēsis, Daugavpils, Liepāja, Kuldīga utt., taču kopumā smagā mūzika (atšķirībā, piemēram, no Šturma) tiešām ir vienlīdz visas Latvijas, ne tikai Rīgas lieta. Sekojot savam vidusmēra ļauža aprādīšanas standartam, Joņevs rāda protagonistu klausāmies NIRVANU: kā jau lielākā daļa toreiz — sāka ar grunge. Pēc tam pārejot uz MINISTRY, MAYHEM un HUSKVARNU, un visu ko citu pa vidam. Sīki, pa solītim, Jānis nokļūst pamazām tur, kur mēs visi nokļuvām — Robinsonā, RVR, kautiņos, Blomē, mentu nagos, Krāmenē un Kinostudijas koncertos, neapšaubāmās kompānijās (pretstats «apšaubāmai kompānijai») un (ne)gadījuma rakstura apskāvienos.

Tagad jau šķiet neticami, ka kādreiz varēja savas simts reizes maukt uz riņķi bez noriebšanās vienu un to pašu kasetē ierakstīto DEEP PURPLE izlasi, kam beigās piekopēts ALICE IN CHAINS akustiskais EP. (Intereses pēc salīdzināju ar iTunes statistiku — no pagājušā gada labāko albumu personīgā topa DRUDKH un DEFTONES klausīti 14 reizes, GOJIRA — 12, KREATOR — 15, tad LES DISCRETS, RUSH un ALCEST — pa 10 reizēm, baltiešu albumi — starp 10 un 15 malieniem uz riņķi. OYAARSS, AUTOGEN un cita elektronika — līdzīgi.) Bet Joņevs atgādina: deviņdesmitajos tīri labi varēja iztikt ar nepilnām simts vecām kasetēm atvilktnē, kam dažreiz pa visu ziemu pienāca klāt vēl tikai kādas piecas — un nekas, klausījās vecos albumus 666. reizi arī tad, kad jauni bija vēlāk nākuši klāt.

http://www.youtube.com/watch?v=Nco_kh8xJDs

Autors pareizi dara, liekot Jānim sapņot par piedalīšanos kādā grupā, bet tā arī paliekot pussolīti no šī sasnieguma, vienlaikus savu vietiņu metālistu ekosistēmā atrodot. (Pierasts jau, ka pie mums katram ar laiku izveidojas sava loma — kāds spēlē, kāds skaņo vai gaismo, kāds palīdz reklamēt pasākumus, kāds uz tiem vadā cilvēkus, kādi tajos uztur kārtību utt.) Beigās Jānis agros divtūkstošajos pazūd no metālistu aktīvās aprites, pat nepamanot «Melnās Piektdienas» atvēršanos, un arī par Blomi šim izstāsta podu salabojis santehniķis. Tāds pasaku sižeta pārstrādājums mūsdienu leksikā: uz Miera un Pieticības Malas būceni (piecas istabiņas + džakuzi) atnāk bārdains rūķis — ķeneris un ķīķerē, kas ķemertiņam par ķezu. Ķēpājas, līdz saķimerē to ķemertiņu, ar lielu kalēja veseri uzsit pa trubām, nosaka: «Dirst vajg ar mēru, ja?» un pie viena izstāsta, ka jādodas pasaulē laimi meklēt.

«Tavi labākie ceļabiedri būs tavi paši nejaušākie ceļabiedri,» Sprīdītim pēc trešā litra apgalvo rūķis. — «Bet kā es zināšu ceļu?» Sprīdītis neatlaižas. — «Neuztraucies,» rūķis smīn bārdā. «Ieej www.bezrindas.lv, ņem biļeti līdz Laimes Zemei, vārdā Blome, un autobusā tu satiksi pāris nejaušus troļļus. Nē, tā nav kļūda: troļļus tu satiksi nevis trollejbusā, bet autobusā. Seko tiem troļļiem, lai kur arī viņi dotos!» Sprīdītis tā arī dara, tik tas rūķis Peķka nepasaka, ka izrādīsies: arī jūsu padevīgais kalps Dethecrator ceļu zina nu tā — ne pārāk.

 

Pareizās un kaitīgās ietekmes

Sekojot sava protagonista progresam metālistu pagrīdē, autors pusapzināti atstājis dažas sīkas kļūdiņas tekstā, kuras uzmanīgam lasītājam nepaslīd garām: tā ANAL CUNT uzrakstīti kā ANAL COUNT, holandieši ASPHYX nodēvēti par zviedriem, Šuldineram papīros ierakstīts bišku cits nāves cēlonis… un dažas citas vietiņas, kuras demonstrē autora godīgo gatavību: sak’, labāk lai mani pakritizē par precizitātes trūkumu, bet es drīzāk demonstrēšu psiholoģiski ticamu jauna mataiņa portretu, nekā uztaisīšu viņu sterili erudītu, viszinošu, atbilstošu mūsdienu informācijas pieejamības līmenim. (To, ka starp autoru un viņa varoni jāliek ≠ zīme, parāda fakts: Trūmetālā niks «Jelgab» reģistrēts 2005. gada 8. decembrī, tātad Joņevs visu laiku bijis lietas kursā i par «Melno Piektdienu», i par Blomi, i par visiem jaunajiem albumiem u.c.)

http://www.youtube.com/watch?v=Oi8V4G6FSlQ

Teksts uzrāda vairākus savstarpēji konfliktējošus rakstības virzienus. (Pasaku tēla režīms izslēgts, Harold Bloom mode on.) No vienas puses — tekstā dominē maskulīna, lakoniska, precīza izteiksmes forma. Dialogi nav garāki par desmit frāzēm, teikumi — ar labi ja vienu palīgteikumu. Darāmā, nevis ciešamā kārta. Vārdu sakot, grāmatas stiprā puse ir tā, ka latviešu literatūrā «Jelgava 94» ir tuva Grūtupa sērijas «Tiesāšanās kā māksla» spartiskajam stilam. Leksikā vietumis tiek izmantota trūmetālistu piekoptā nevērīgi jestrā vārdu spēļu prakse, kur pat jēli lamāties pieņemts ar viegluma apņemtu eleganci, kur pat nejaušs aizvainojums ir aforisms. Šeit jūs neatradīsiet neko no mūsu literatūrā prevalējošās bābu histērijas. (Nora Ikstena, Gundega Repše, it jo sevišķi Laima Muktupāvela u.c.)

Ar šo dzīvelīgo un materiālu pārzinošo pieeju konfliktē autora hipsteriskā ironija, kuru viņš mēģina reizēm izmantot kā kvalitātes zīmi. Bet ne šai auditorijai! Par laimi, autorā sēdošais metālists un viņa melnais humors uzvar prognozējami garlaicīgo ironijas paveidu, kas jau kļuvusi par hipsterizteiksmes vizītkarti. Tā kā tur viss kārtībā!

Ja satiec sevī hipsteri, tad nogalini to.

http://www.youtube.com/watch?v=r6_Cs3JJ3mY

Tā nu sliktākais, kas «Jelgavā 94» ir — tā sanāk Paula Bankovska piesmaka. Katrs jaunais prozaiķis, kam gadās mācīties Bankovska vadītajās prozas meistardarbnīcās vai arī piedzīvot viņu kā redaktoru saviem darbiem, vairāk vai mazāk piesavinās šo apnicīgo stilu. Bankovskis, būdams viens no ražīgākajiem mūsdienu latviešu rakstniekiem, vienlaikus tiek uzskatīts arī par vienu no labākajiem — pamatā tāpēc, ka neviens no pārējiem nav iemanījies nosaukt Bankovski apsēdušo dēmonu vārdā, lai tas pazustu.

Bankovskim piemītošās vienveidīgās darbības ir grūti nodefinēt vārdos, tāpēc literatūrā, pašā sastāvošā vienīgi no vārdiem, nav iespējams cīnīties ar to, ko nevar raksturot. Tad lūk: Bankovskis rakņājas kolektīvajā sabiedrības bezapziņā, kas (viņaprāt) nāk vēl no padomju laikiem, kad mēs visi bijām maziņi un līdz ar mātes ķermeņa siltumu uzsūcām kaut kādas šodien mūsu psiholoģiju ietekmējošas padomjlaiku zarazas. (Nabadziņš nav pamanījis, ka tagad jauniešu lielākā daļa dzimuši jau pēc 1990. gada, un tos deviņdesmitie slīpējuši vairāk nekā jebkurš iespējamais okupācijas laika beigu periods.) Bankovskim pie tam rakstības arsenālā ir viena vienīga, pēc trešā stāsta izlasīšanas jau apnikuša metodika, kā šo konceptu atklāt sižeta ritumā: autors saliek notikumus tādā secībā un izklāstā, lai radītu pēc iespējas lielāku WTF?! sajūtu lasītājiem. Tā teikt, caur neizpratni pie izpratnes — kaut gan šāda daiļrades metode var būt jaunums tikai vienu reizi, maksimums dažas. Bet ne visas rakstnieka karjeras gaitā. (Bankovskim toties ir arī pluss: proti, viņa stāstos vismaz ir sižets. Lai arī rudimentārāks nekā Joņevam.)

Joņevs atsevišķās epizodēs par mata tiesu ir izvairījies no Bankovska ģīmja un līdzības atdarināšanas — tas ir grūti, jo ir tādi gados pajauni autori, kam tas nav izdevies. (Gundars Ignats, par piem.) Tomēr, neraugoties uz Bankovska aromātu, kas tekstam dažās lappusēs sit cauri tā kā etilmerkaptāns — dabasgāzei, Joņevam ir izdevies restaurēt diezgan precīzu deviņdesmito gadu gaisotni. Līdzīgu sajūtu gadījies noķert līdz šim tikai vienā grāmatā — lesbiešu teoloģes Ilzes Jansones pirmajā romānā «Viņpus stikla».

Autors patlaban svārstās starp parastu vidusmēra hipsterdarboni, kas bez uzspēlētas ironijas neko daudz dzīvē nezina un neprot (cik nojaušams, no tādiem fruktiem varētu sastāvēt viņa ikdienas apkārtējā sabiedrība), taču talants viņu pamazām virza uz dzīvesgudra, cilvēkus un pasauli pieredzējuša (pieredzējuša nozīmē: izprotoša) autora pusi. Tas nojaušams dažās replikās — «Šveikam bija taisnība: zem redzamās pasaules apakšā ir vēl viena, daudz lielāka pasaule» (autors apzināti citē Hašeku nepareizi, lai panāktu efektu). Vai par to, ka jaunieši iepazinās vispirms ar grunge, pēc tam pārejot pie smagākām lietām, ienirstot ekstrēmajā metālā: «Laiks mums ritēja paralēli, uz priekšu un atpakaļ, nelineāri — izzinājām vispirms beigas, pēc tam sākumu.»

 

Metālisti spriedelē par grāmatu

Grāmatas fonā ņudzošā metālistu masa grāmatu komentējusi tā:

NIRVANAS sajūsmas ievīšana sižetā labi parāda, cik plūstošas vairumā ir bijušas jaunu, iespaidojamu/iedvesmojamu cilvēku gaumes, cik plūstoši šo gaumju izmaiņu iemesli, un galu galā arī subkultūru robežas. Vienu brīdi tu esi tas, pēc tam satiec kaut kādus citus un esi cits. Vai vismaz gribētu būt.

Piedomājot vai instinktīvi bija atrasts līdzsvars starp ironiju un iejūtību. Analīzi un romantiku. Gaumīgi joki, filosofiskas atkāpes, vēstures un literatūras atsauces — viss labi, dabiski savīts kopā. Kā jau citi teikuši — viegli lasās. Personīgi vēl vairāk uzrunāja tieši ar to, ka galvenais varonis ir viens no tiem, kas ne tik labi prot iekļauties kompānijās un ir pavadījis vairāk laika pie grāmatām.

http://www.youtube.com/watch?v=JoHMoDoKZ4U

Labs elements bija konkrēti minētie grupu un albumu nosaukumi, parādot, ka tas tiešām bija svarīgi, ka runa nebija tikai par kaut kādu nenoteiktu «pagrīdes mūziku», ko nenobrieduši prāti meklēja, lai «atšķirtos», bet, ka bija vesels kultūrslānis, kas patiesi intersesēja un iedvesmoja pietiekami daudzus tieši ar savu skanējumu — un tikai pēc tam ar blakus lietām. Un ka aiz tā skanējuma stāvēja samērā maz aplūkots domu un emociju (diskomforta, nedrošības, bet arī mežonīga prieka, radošu dziņu) kopums, kas taču bija konkrētu cilvēku iekšējā dzīve. Cilvēku, kuri nemaz jau nebija un nav tik ļoti citādi.

Tas noteikti atbaidīs daļu lasītāju, kādam šķitīs lieki, bet mani pārņēma tāds īpašs prieks, ka turu rokā grāmatu, pa īstam izdotu, nopietnu romānu, kurā ir minēti CYNIC «Focus» un MY DYING BRIDE «Turn Loose the Swans».

Otrā puse ir «dziļāka» par pirmo, kas arī loģiski, ja ņem vērā, ka galvenais varonis aug. Beigu daļa «pēc apokalipses» varēja arī būt garāka vai vairāk izstrādāta, bet tas nekas. Labi arī, ka nav mēģināts visu izķidāt un izanalizēt no panckām, vai pilnīgi attālināties un ieņemt ironisku nostāju. To var darīt, protams. Visi pavedieni ir rokā katram, kas reiz bijis metālists. Tomēr šķiet, ka labāk ir kā šeit — bez pārliekas iejaukšanās iedot pietiekami daudz sakarīgu mājienu, lai katrs pats tālāk piedomā, kā ir ar cilvēka meklējumiem laikā, kad ļoti gribas gan kaut kur piederēt, gan atdalīties un izcelties. Kādi līdzekļi tiek izmantoti. Kā cilvēki mainās vienatnē, divatā un barā. Varbūt arī grāmata nav aicinājums izbaudīt laiku un censties būt mazāk dumam un aklam, bet ir tur arī tas.

Un vēl viens citāts, kuru trūmetālā nevar īsti vairs atrast, tāpēc jāprovē restaurēt:

Man šķiet, ka deviņdesmitajos viss bija savādāk tāpēc, ka viss bija īstāks. Ja biji metālists, tad līdz galam — ja panks, tad līdz galam. Ja «saldais» poperis vai Visocki dievinošs, feņā runājošs bandīts, tad arī līdz galam. Mēs bijām īstāki paši sev, tāpēc ka bijām vairāk viens otram.

Vērtējums: ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (9 galvaskausi)!

 

 

 

Grāmatu izdevis visai leģitīms apgāds, kurā arī rodama zemākā cena:

http://www.apgadsmansards.lv/lv/jelgava-94/

 

 

P.S. Gribētos uzzināt, kāpēc grāmatā nav pieminētas divas deviņdesmito gadu jauniešu lielākās himnas: PND «Sprīdītis» un REIGANU «Es eju kost». Bet… ir sajūta, ka autors to mums neteiks, lai kā mēs prasītu! Jo — reizēm tā tik tiešām nav lasītāju darīšana.

http://www.youtube.com/watch?v=A2Qkx2Pu09k&feature=player_detailpage#t=128s

Komentāri: