Vēsture pieder tautai, mīts ir mūsu mūžos! Arturs Bērziņš un TAUTISKAIS POSTROMANTISMS

(Raksta Dethecrator) Izstāžu zālē «Bastejs», kura no Zigfrīda A. Meierovica bulvāra pārcēlusies uz Alksnāja ielu pašā Vecrīgas sirdī, kuņģī un zarnā, apskatāma Artura Bērziņa konceptizstāde «Tautiskais postromantisms». Tūkstošgadīgi nacionālie simboli iemiesojušies dzelteno mediju laikmeta galvenajos eksponātos — vairāk vai mazāk atkailinātos ķermeņos?

Darbi ieturēti vienotā tehnikā: tie ir kopā sapludināti digitāli attēli, kam vietām (tur, kur sižets prasa) noņemts nost fotoattēla maksimālais precīzums, beigās visam piekoriģētas krāsas un viss izdrukāts uz vajadzīgā lieluma «fiziskā datu nesēja». Gleznotājs pārvalda dažādas tehnikas, bet saliek visu kopā pavisam unikālā veidā, tā kā pat piekasīgākajam ragulopam nav iemesls maut (kā tas ir redzēts, piemēram, vēl viena mūsdienu ģēnija — Sergeja Djomina izstādēs): «Šitā es arī māku!» Jo, apskatot kaut vienu Bērziņa bildi, arī visneaudzinātākajam krievu tūristam ir mute ciet un bļāviens «Tagīīīīīīl!» apraujas: te ir skaidrs, ka neviens cits bez Bērziņa tā nemāk vis!

Tūkstošgadīgie mitoloģijas tēli — Laima, Pērkons, Saules meitas, Lāčplēsis un citi attēloti, viņos iemiesojot mūsdienu personas (gan pazīstamas, kā Pēteris Kvetkovskis un Ieva Adamsa, gan jebkuras citas). Izmantots arī Kārlis Ulmanis kā simbols, un blakus vesela darbu sērija balstās uz baltu un hinduisma kultūru kopējām paralēlēm. Taču visi šie saturisko smagumu līdzi nesošie elementi tiek pielietoti nevis kā vienkārša iespēja uztaisīt mākslinieku interesējošu personību portretus (ar ko apmierinātos viena liela daļa gleznotāju), bet gan pieliekot klāt socioloģiski psihoterapeitisku komentāru par mūsdienu sabiedrību. (Un tas komentārs nav skābi žultains, bet drīzāk sirsnīgs un izprotošs!) Pārcelt tēlus mitoloģiskā sfērā — tas būtībā nav nekas sarežģīts, bet mākslinieki to dara tik reti… Parasti izstāda šādus tādus pašiem interesantus realitātes gabaliņus un tad cer, ka citiem arī tie būs interesējoši. Ja tie ir akmeņi Sabilē, tad interese no tautas ir. Ja tās ir šķības dēļu konstrukcijas uz Centrāltirgus Gaļas paviljona jumtmales par 36 tūkstošiem eiro, tad…

Daudzi gados jauni mākslinieki cenšas izdomāt konceptus, pie kam provokatīvus — bet šie koncepti sanāk mehāniski sadomāti un bez seguma apakšā. Bērziņam tas izdodas dabiski un pārliecinoši, turklāt viņa darbi šokē nevis ar beigtām vistām, kuras lēnām maitājas izstāžu telpā (Ernests Kļaviņš tādas izstādīja), bet ar ideju un izpildījuma kvalitāti. Vienlaikus šī tomēr ir izstāde tai paaudzei (tātad jauniešiem), kam Pērkons un Lielvārdes josta, Zalktis un Austras koks ir mīļi un labi pazīstami simboli, bet kas rausta plecus par visādiem kultūrcitātiem no tuvām un tālām ārzemēm. Bērziņa darbu motīvs jau kopš pirmajām dienām ir bijis — balstīties savas tautas vēsturē un simbolos, un tikai tad pieķert klāt kaut ko rietumniecisku vai hinduisku.

Metālistiem gleznotājs Bērziņš pazīstams jau sen, jo viņš taisījis ne vienam vien albumam vāku. Arī šobrīd iznākošie PRETERNATURAL — «Angeloid» un RELICSEED — «Slaughterhouse» lepojas ar Bērziņa vākiem. Tikmēr gleznotājs pats taisa patumšu elektronisko mūziku ar ģitāru elementiem — KORONAR sastāvā viņš pats spēlē visus instrumentus (linku uz albumu sk. zem raksta) un mūsu pagrīdes scēnas kontekstā tiek uzskatīts vairāk par «šturmistu», ne mataino, kaut gan frizūra it kā liecinātu par pēdējo. Izstādes vajadzībām KORONAR debitēja divus jaunus gabalus, kas taisīti pēc tāda paša ģīmja kā vizuālie darbi izstādē: «Gatavs biju karavīrs» plus… dabsteps. (Šajā gadījumā tas ir «uhu», nevis «ptfū!», jo Bērziņam laikam sanāk viss, ko šams dara.)

Zināmā mērā simbolika slēpjas arī faktā, ka izstāde notiek galerijā, kas atrodas Alksnāja ielā 7. Pirms 800+ gadiem tur atradās Rīdzenes upītes līcis, kurā piestāja tirgotāju kuģi un zvejnieku laivas. Agrāk purvaino krasta kvartālu saukāja par «Alksnāju» arī tad, kad pēc Rīgas dibināšanas to ātri nosusināja un apbūvēja, un nekādi alkšņi tur vairs nepalika. Izrādās, ka šo vietu apguva un tur dzīvoja tieši Rīgas latviešu kopienai piederīgie, un tā nosaukums nepārvācojās, bet saglabājās (tagad jau kā Alksnāja iela) līdz pat mūsdienām un līdz ar to ir vienīgā vieta, kas cauri gadsimtiem Rīgā bijusi simtprocentīgi latviska. Vai var iedomāties vēl pareizāku vietu, kur izstādīt Bērziņa tautiskā postromantisma darbus?

H. R. Gigers varbūt ir miris — bet mums paliek Arturs Bērziņš!

Vērtējums — ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ ☠ (9 galvaskausi)!

 

http://apollo.tvnet.lv/foto/zinas/655815/552116

 

«Gatavs biju karavīrs»

https://www.youtube.com/watch?v=AU4PQop-HiE

 

KORONAR — «Godzilla Baby» no albuma «Biopunk Romantica»:

https://www.youtube.com/watch?v=-a1SasPwtOI

 

KORONAR — «Godzilla Baby» (feat. Vic Anselmo) no albuma «Biopunk Romantica»:

https://www.youtube.com/watch?v=V8lNk5_8FbM

 

http://www.discogs.com/Koronar-Biopunk-Romantica/release/3259488

Komentāri: