Zem Bībeles zīmes vai?

Kāds mūzikas fans man nesen uzjautāja - vai es sekoju šīs "grāmatu grāmatu" baušļiem. Un zemtekstā uzjautājienā skanēja: esu grēcinieks, runājot par šādu traku un reizēm sātanisku mūziku.

Ir laiks atbildei. Bībele manā uztverē ir labu rakstu krājums, caur kuriem jaušas dziļas domas un dzīvesziņas. Reizēm dažas no tām der pat ievērot. Piemēram: neņem to, kas Tev nepieder. Vai arī: dzīvodams savu dzīvi, netraucē citus. Un vēl kādus 20 "grāmatu grāmatā" atstāstītas domas, kuras reizēm maskētas zem dabas skatu aprakstiem un puķainiem teicieniem. Raksti, kas apkopoti grāmatās un visādos citādos formātos - ir jālasa. Ko lasīt katram, tā nu ir visu mūsu (katra mūs atsevišķa ņemtā) izvēle.

Taču, diezin vai es šādu garadarbu uzskatīšu par dzīves "uguni" vai "vadoni". Bet pieskaitīšu pie izdevumiem, kuros pa reizei ir vērts ielūkoties. Kas attiecas uz "vadonību" - mani Likteņtēvs (persona bez konkrēta vārda, kas ir aiz Melnās Sienas tur - kur mēs visi nokļūsim reiz šās reinkarnācijas beigām, ...šādi es Viņu dēvēju nemotivētas vārdu kaprīzes pēc) ievadījis ar savu misiju šeit uz zemes virsas. Jāsaka, mana reinkarnācija... ir līdzīga Formulas1 trasei. Kur trases (misijas) platumā varam izvēlēties savu trajektoriju, taču nevaram nobraukt aiz aizžogojuma. Ja mēģinam noiet no savas misijas, sākas trases mala ar "grumbām" jeb grūtībām. Trases gaitā Likteņtēvs izliek arī "zīmes", kas brīdina un vada. Šīs zīmes ir vai nu viedie sapņi, vai kādu pavisam nepazīstamu cilvēku rīcība. Piemēram, piepilsētas elektriskajā vilcienā pretī sēdošā soma ar uzrakstu "ej, un dari" - kas viņam neko nenozīmē, taču man ir mājiens. Vai arī kādas pēkšņi trīs mežā augušas vienkopus egles, kas vedina domāt - pēc trijām dienā viss notiksies. Zīmes jāmāk redzēt. Ja šāda "redzēšana" nenotiek, sākas trakākas lietas - visādas aizķeršanās: uz ceļa knapi paspēju uz autobusu, vai arī vētrā pusmetru aiz manis nokrīt kāds koku zars. Pats galvenais, ko gribu uzsvērt, viss notiek nepastarpināti.

Neredzu sev nekādu vajadzību pēc tradicionālās baznīcas kā pēc starpposma starp Redzamo un Neredzamo (Lielo) pasauli. Ar Likteņtēvu sazinos tiešā veidā jebkurā vietā un jebkurā laikā. Neaizmirstu katras dienas beigās pateikties domās Viņam par vēl vienu dienu, kas man dāvāta bija Zemes virsū. Un domās palūdzos jaunas un nākotnē vajadzīgas lietas.

Ir secinājies, ka tieši domas - piepildās. Jo agresīvāk domājam par vēlmēm, jo ātrāk tās piepildās. Likteņtēvs izkārto tādu it kā neloģisku notikumu virteni, kuras rezultātā tieku pie kārotā. Dažbrīd pēc ilgāka laika gan. Likteņtēvs "atstrādāšanai" savukārt visiem sūta pārbaudījumus, kas ir nekas cits - kā "darbs", kas jāpaveic, lai savas vēlmes piepildītos. Mūsu "grūtību darbs" - atkal kādam citam līdzcilvēkam var būt dāvana vai nopelnītā veiksme.

Nu jā, aizrunājos. Kur te atkal ir mūzika?? Es ļoti uzstājīgi sapņoju par to...bez Bībeles.

Komentāri:

  • Urķis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Jā, tas ir labs apzīmējums - likteņtēvs. Piekrītu Taviem uzskatiem. Protams, ir bībelē gana daudz labu atziņu, pilnīgi noteikti ir, taču ļaut, lai grāmata kļūst par manas dzīves vadoni, tas ir pirmkārt stulbi manā skatā, otrkārt, tas ir gļēvi. Tikko kāds grūtāks dzīves uzdevums nāk priekšā, cilvēks apsēžas, saliek rokas klēpī un gaida, kad Dievs viņa vietā izdarīs. Nu, ja nesanāk, ja nenotiks, kā viņš vēlas, tad vismaz būs, ko vainot.
    tā kā nu jā, par šito gari varētu diskutēt, bet neko jaunu es te tāpat nepateikšu.

  • sametis (nereģistrēts) @ 24.12.2011 - 03.33

    Tas jau jautājiens saistībā ar neredzamo pasauli!